DS Deutsche Welle Bulgārijas nodaļas darbiniekus raksturo kā nodevējus. Viņš mediju vadības priekšā izplatīja baumas, ka viņi ir Bulgārijas dienestu aģenti. Dr. Kristofers Nerings stāsta Aleksandram Detevam stāstu par DS un SG.
Dr. Nering, jūs organizējāt semināru “Valsts drošība un mediji” ar Sofijas Universitātes un Konrāda Adenauera fonda mediju programmas atbalstu. Tajā eksperti pārrunāja Bulgārijas valsts drošības un mediju attiecības. Tas arī skāra Deutsche Welle kā komunistiskās Bulgārijas slepeno dienestu "ideoloģisko pretinieku". Kādus soļus DS ir spērusi pret Deutsche Welle?
-DS vienmēr vispirms rīkojas administratīvi, atverot vēstuļu lietu, kurā apkopo visu pieejamo informāciju un plānus. Tas notika tālajā 1963. gadā, kad Deutsche Welle sāka raidīt bulgāru valodā. Līdz 1990. gada februārim viņi strādāja pie tēmas.
Tiek uzraudzīts, kas tur strādā. Viņi vienmēr zina, kas ir Bulgārijas nodaļas darbinieki, un Valsts drošībai izdodas daļēji pat fiksēt darbinieku personiskās attiecības. Daudziem patīk aprakstīt savstarpējās intrigas, piemēram, kurš vēlas ieņemt noteiktu amatu. Viņi apkopo šo informāciju galvenokārt, nosūtot aģentus uz Ķelni, kuri pazīst šos darbiniekus tieši vai netieši.
Vai DS (valsts drošības) aģentiem izdodas iefiltrēties Deutsche Welle bulgāru izdevumā?
-Šie plāni neizdodas. Viņi vai nu sazinās ar saviem radiniekiem, kuri palikuši Bulgārijā, vai nosūta cilvēkus, kuri “nejauši” satiekas ar Deutsche Welle darbiniekiem. Valsts drošības dienesta mērķis bija pieņemt darbā Bulgārijas darbiniekus, taču gandrīz 30 gadu laikā viņiem neizdevās ne reizi. Viņi spēj tikai savākt informāciju un tur nokļūt. Viņi zina, kurš ir kurš bulgāru sadaļā. Tāpat katrai desmitgadei literārajā darbā ir “Deutsche Welle” ēkas plāns un viņi zina, kas kurā telpā atrodas. Viņi saņem arī iekšējos noteikumus un tālruņu katalogu. Viņiem ir lielākās daļas Bulgārijas nodaļas darbinieku personīgās adreses un tālruņu numuri. Viņiem neizdodas ar vervēšanu un zināmā mērā ar diskreditāciju.
Kādi ir mēģinājumi diskreditēt?
-Viņi cenšas diskreditēt Bulgārijas darbiniekus kā “dzimtenes nodevējus” un “bulgārijas tautas ienaidniekus”, kā to dara ar “Brīvajiem”. Eiropa“. Mērķis ir viņus pasniegt kā nodevējus. Tāpat Vācijā cenšas izplatīt baumas, ka viens vai otrs darbinieks ir Valsts drošības aģents. Deutsche Welle tas ir neveiksmīgs, Brīvajā Eiropā tas ir veiksmīgāks. Mērķis ir diskreditēt mediju vadību. Bet es nekur neatradu informāciju, ka šīs baumas būtu novedušas pie sekām.
1970. gados sākās radio traucēšana. Vizītes laikā Bulgārijā šo jautājumu aktualizēja Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers. Valsts drošības dokumentos arī teikts, ka šo jautājumu aktualizē Vācijas puse, tostarp vēstniecība Sofijā. 1980. gados tas noveda pie sekām. Bulgārijas izlūkdienesta vadītājs mudina departamentus, kas strādā pret Deutsche Welle, sniegt vairāk pierādījumu par noziedzīgām un naidīgām darbībām, lai tās parādītu Vācijas pusei. DS patiesībā ir spiests atzīt, ka Deutsche Welle cenšas saviem klausītājiem Bulgārijā sniegt neitrālu informāciju.
Un par pierādījumu tam, ka viņi ir naidīgi, tiek izmantots, piemēram, Georgija Markova raidījumi 1970. gados. Literārais darbs iegūst lielāku nozīmi, jo citas nodaļas tikai uzrauga Markova darbību. Tādējādi Deutsche Welle kļuva par lielākas intereses objektu. Bet, tā kā Markova saites ar Deutsche Welle nav tik ciešas kā, piemēram, ar BBC, viņiem nav izdevies īstenot stingrākus pasākumus.
Kad Deutsche Welle pārstāja interesēt Bulgārijas dienestus?
-Oficiāli 1990. gada februārī. Tas ir saistīts ar politiskajām pārmaiņām Bulgārijā. 1989. gada rudenī Deutsche Welle pirmo reizi saņēma tiesības uz stendu starptautiskajā izstādē Plovdivā. Pret viņu ļoti aktīvi darbojas valsts drošība, taču beigu beigās ir spiesti atzīt, ka Deutsche Welle neko naidīgu nav izdarījis. Visur tiek uzraudzīti darbinieki, kas ierodas no Vācijas uz gadatirgu, pie viņiem tiek sūtīti provokatori, lai provocētu fiziskus strīdus, taču arī viņiem neizdodas. DS joprojām vēlas nepieļaut Deutsche Welle dalību gadatirgū, taču politiskā situācija jau ir citāda.
Kā jūs izskaidrojat DS līdzstrādnieku klātbūtni Bulgārijas medijos līdz pat šai dienai?
-90. gados faili sāka atvērties. Tā netiešās sekas ir grūti pierādīt. Mediji zina, cik dziļi tajos bija iestrādāta DS. Daudzi cilvēki, kas strādājuši ar dienestiem, paliek amatā kopš deviņdesmitajiem gadiem. Mediji šo tēmu neapskata, jo viņiem tā ir nepatīkama. Viņi arī uztraucas, ka publika pārstās viņiem ticēt, ja uzzinās, ka tā ir pilna ar DS aģentiem. Tas tiek nodots nākamajām paaudzēm, jo gadu gaitā šie cilvēki ar sakariem, mentalitāti un atkarībām paliek savos amatos. Bijušie aģenti, kas pazīst viens otru, veido tīklu, kuram ir vara – pār finanšu resursiem, pār to, kas tiek pārraidīts, un par to, kā tiek atspoguļota kāda tēma, piemēram, valsts drošībā iesaistīto politiķu tēma.
2006. gadā iekšlietu ministrs Rumens Petkovs patvaļīgi nolēma atslepenot atsevišķu žurnālistu kartotēkas, tādējādi tos diskreditējot. Šis ir tikai viens šo atkarību piemērs, jo attiecīgos cilvēkus varēja daudz vieglāk šantažēt, pirms viņu faili tika deklasificēti. Piemēram: "Vai nu jūs lejupielādēsit šo materiālu, vai es pasludināšu jūs par DS aģentu." Bet cik bieži tas ir noticis, mēs nevaram zināt.
Jūs jau gadiem ilgi nodarbojaties ar DS tēmu. Vai Bulgārijas sabiedrība ir pietiekami ieinteresēta Bulgārijas bijušo komunistu dienestu vēsturē un ietekmē?
– Sabiedrības interese par šo tēmu iet cauri atsevišķiem viļņiem. 1990. gadā interese bija milzīga. Taču Valsts drošībai un Bulgārijas komunistiskajai partijai izdevās novērst lietu un lustrācijas atslepenošanu. Atkal liela interese bija par Ivana Kostova valdību, kas solīja failus darīt publiski pieejamus. Bet šis mēģinājums neizdevās. Pēc tam interese ilgus gadus bija zema, līdz notika kārtējās vēlēšanas. Atkal jauna komisija, atkal jauna pieredze. Kopumā partijas šo jautājumu izmanto vēlēšanu nolūkos. Līdz ar Bulgārijas pievienošanos ES pastāv arī ārējs spiediens atrisināt lietu jautājumu. Borisova pirmās valdības laikā šis process sākās no jauna, taču pēc 2010.-2011.gada tas sāka vājināties. Cilvēki redz, ka faili tiek atvērti, bet tiem, kas ir apgaismoti kā DS līdzstrādnieki, nav nekādu seku. Viņi paliek savās pozīcijās.
Vislabāk to ilustrē, iespējams, lielais aģentu skaits kandidātu sarakstos. Arī pēdējās vēlēšanās.
– Man bija sajūta, ka pagājušā gada lielā protestu viļņa laikā šis jautājums atkal būs dienaskārtībā līdzās korupcijas, mafijas un neredzamajiem varas centriem, kas ir tieši saistīti ar bijušo komunistisko valsti. Vecākiem aktīvistiem izdevās aktualizēt jautājumu par lustrāciju un DS sadarbības sekām. Jautājums, vai lustrācija var būt risinājums, jo šī problēma atrisinās dabiski – cilvēki aiziet pensijā vai mirst. Taču pāreju un transformāciju Bulgārijā nevar saprast, nenoskaidrojot valsts drošības jautājumu.
Dr. Kristofers Nerings ir vieslektors Konrāda Adenauera fonda mediju programmā Sofijas Universitātes Žurnālistikas un masu komunikācijas fakultātē.
