Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nolēmusi nepieņemt lūgumu sniegt konsultatīvu atzinumu, ko Eiropas Padomes Bioētikas komiteja (DH-BIO) iesniegusi saskaņā ar 29. pantu. Cilvēktiesību un biomedicīnas konvencija (“Ovjedo konvencija”). The lēmums ir galīgs. DH-BIO lūdza Eiropas Cilvēktiesību tiesu sniegt konsultatīvu atzinumu par diviem jautājumiem par personu ar garīga rakstura traucējumiem cilvēktiesību un cieņas aizsardzību pret piespiedu ievietošanu un/vai ārstēšanu. Tiesa lūgumu noraidīja, jo, lai gan tā kopumā apstiprināja savu jurisdikciju sniegt konsultatīvus atzinumus saskaņā ar Ovjedo konvencijas 29. pantu, uzdotie jautājumi neietilpa Tiesas kompetencē.
Šī bija pirmā reize, kad Eiropas Tiesa saņēma lūgumu sniegt konsultatīvu atzinumu saskaņā ar Ovjedo konvencijas 29. pantu. Šādus pieprasījumus nevajadzētu jaukt ar lūgumiem sniegt konsultatīvu atzinumu saskaņā ar Protokolu Nr. 16, kas ļauj augstākajām tiesām un tribunāliem, kā to norādījušas dalībvalstis, kas to ratificējušas, lūgt konsultatīvus atzinumus par principiāliem jautājumiem, kas saistīti ar interpretāciju vai piemērošanu. Eiropas Cilvēktiesību konvencijā vai tās protokolos noteiktajām tiesībām un brīvībām.
fons
Konsultatīvā atzinuma pieprasījums tika iesniegts 3. gada 2019. decembrī.
Bioētikas komitejas uzdotie jautājumi bija paredzēti, lai iegūtu skaidrību par dažiem Ovjedo konvencijas 7. panta juridiskās interpretācijas aspektiem, lai sniegtu norādījumus savu pašreizējo un turpmāko darbu šajā jomā. Jautājumi bija šādi:
(1) Ņemot vērā Ovjedo konvencijas mērķi “garantēt ikvienam bez diskriminācijas, viņu integritātes ievērošana” (Ovjedo konvencijas 1. pants), kuri Ovjedo konvencijas 7. pantā minētie “aizsardzības nosacījumi” dalībvalstij ir jāregulē, lai izpildītu minimālās aizsardzības prasības?
(2) Psihisku traucējumu ārstēšanā sniegt bez attiecīgās personas piekrišanas un ar mērķi aizsargāt citus no nopietna kaitējuma (kas nav ietverts 7. pantā, bet ietilpst 26. panta darbības jomā (Ovjedo konvencijas 1) punktu), vai ir jāpiemēro tie paši aizsardzības nosacījumi, kas minēti 1. jautājumā?
2020. gada jūnijā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ("Eiropas konvencija") līgumslēdzējas puses tika aicinātas risināt jautājumu par Tiesas jurisdikciju, sniegt savus komentārus par DH-BIO pieprasījumu un sniegt informāciju par būtiskiem valsts tiesību akti un prakse. Šādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām tika atļauts iestāties tiesvedībā: derīgums; Starptautiskā invaliditātes alianse, tad Eiropas Invaliditātes forums, Inclusion Europe, Autisms Eiropā un Garīgā veselība Europe (kopīgi); un Psihiatrijas lietotāju un pārdzīvojušo cilvēktiesību centrs.
Mutiskās tulkošanas pieprasījumu izskatīja Lielā palāta.
Tiesas lēmums
Tiesa gan atzina, ka tai ir jurisdikcija sniegt konsultatīvus atzinumus saskaņā ar Ovjedo konvencijas 29. pantu, un noteica šīs jurisdikcijas būtību, apjomu un ierobežojumus. Ovjedo konvencijas 29. pants paredz, ka Tiesa var sniegt konsultatīvus atzinumus par “juridiskajiem jautājumiem”, kas attiecas uz “pašreizējās konvencijas” “interpretāciju”. Šo terminoloģiju var skaidri izsekot līdz 1995. gadam, kad Tiesa atbalstīja ideju par interpretācijas funkcijas uzņemšanos, balstoties uz pašreizējā Eiropas konvencijas 47. panta 1. punkta formulējumu. Tā kā īpašības vārda “juridisks” lietojums šajā pantā apzīmēja nodomu izslēgt jebkādu Tiesas jurisdikciju attiecībā uz politikas jautājumiem un jebkuriem jautājumiem, kas pārsniedz tikai teksta interpretāciju, lūgumam saskaņā ar 29. pantu būtu jāattiecina līdzīga informācija. tādēļ ierobežojumiem un visiem uzdotajiem jautājumiem jābūt “juridiskiem”.
Šī procedūra ietvēra līgumu interpretāciju, piemērojot Vīnes konvencijas 31.–33. pantā noteiktās metodes. Kamēr Tiesa konvenciju uzskata par dzīvu instrumentu jāinterpretē, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, tā uzskatīja, ka 29. pantā nav līdzīga pamata, lai izmantotu tādu pašu pieeju attiecībā uz Ovjedo konvenciju. Salīdzinājumā ar Eiropas konvenciju Ovjedo konvencija tika veidota kā pamatdokuments/līgums, kas nosaka svarīgākās cilvēktiesības un principus biomedicīnas jomā, kas ir jāattīsta tālāk attiecībā uz konkrētām jomām, izmantojot protokolus.
Jo īpaši, lai gan attiecīgie Konvencijas noteikumi neizslēdza tiesas funkcijas piešķiršanu Tiesai saistībā ar citiem cilvēktiesību līgumiem, kas noslēgti Eiropas Padomes ietvaros, uz to attiecās ar nosacījumu, ka tās jurisdikcija saskaņā ar tā dibināšanas instruments palika neskarts. Tā nevarēja īstenot Ovjedo konvencijas 29. pantā paredzēto procedūru tādā veidā, kas nav savienojams ar Konvencijas 47. panta 2. punkta mērķi, kas bija saglabāt savu primāro tiesu funkciju kā starptautiskai tiesai, kas saskaņā ar konvenciju veic tiesvedību.
No valdībām saņemtajos apsvērumos daži uzskatīja, ka Tiesa nav kompetenta atbildēt uz jautājumiem saskaņā ar Eiropas konvencijas 47. panta 2. punktu. Daži sniedza dažādus ieteikumus par to, kādi “aizsardzības nosacījumi” būtu jāregulē Ovjedo konvencijas dalībvalstīm. Lielākā daļa no viņiem norādīja, ka viņu valsts tiesību akti paredz piespiedu iejaukšanos personām, kuras cieš no garīgiem traucējumiem, ja tas bija nepieciešams, lai aizsargātu citus no nopietna kaitējuma. Parasti uz šādu iejaukšanos attiecās tie paši noteikumi, un uz tiem attiecās tādi paši aizsardzības nosacījumi kā uz iejaukšanos, kuras mērķis bija aizsargāt attiecīgās personas no kaitējuma nodarīšanas sev. Mēģināt atšķirt divus piespiedu iejaukšanās pamatus bija ļoti grūti, ņemot vērā, ka daudzas patoloģijas radīja risku gan attiecīgajai personai, gan trešajām personām.
Trīs no iesaistītajām organizācijām saņemto ieguldījumu kopīgā tēma bija tāda, ka Ovjedo konvencijas 7. un 26. pants nav saderīgi ar Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD). Jēdziens par ārstēšanas noteikšanu bez piekrišanas bija pretrunā ar CRPD. Šāda prakse bija pretrunā ar cieņas, nediskriminācijas un personas brīvības un drošības principiem un pārkāpa virkni CRPD noteikumu, jo īpaši šī instrumenta 14. pantu. Visas Ovjedo konvencijas puses bija ratificējušas CRPD, tāpat kā visas no 47 Eiropas konvencijas līgumslēdzējām valstīm, izņemot vienu. Tiesai jācenšas panākt saskaņotu Eiropas konvencijas, Ovjedo konvencijas un CRPD atbilstošo noteikumu interpretāciju.
Tomēr Tiesa uzskata, ka “aizsardzības nosacījumi”, kas dalībvalstīm “vajadzēja regulēt, lai izpildītu minimālās aizsardzības prasības” saskaņā ar Ovjedo konvencijas 7. pantu, nevar tikt sīkāk precizēti ar abstraktu tiesu interpretāciju. Bija skaidrs, ka šis noteikums atspoguļoja apzinātu izvēli atstāt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, lai tās varētu sīkāk noteikt aizsardzības nosacījumus, ko šajā kontekstā piemēro to valsts tiesību aktos. Attiecībā uz ierosinājumu izmantot attiecīgos konvencijas principus, Tiesa atkārtoja, ka tās padomdevējai jurisdikcijai saskaņā ar Ovjedo konvenciju ir jādarbojas saskaņā ar savu jurisdikciju saskaņā ar Eiropas konvenciju un jāsaglabā tās jurisdikcija, galvenokārt ar tās primāro tiesu funkciju kā starptautiskai tiesai, kas pārvalda. Taisnīgums. Tādēļ tai šajā kontekstā nevajadzētu interpretēt nekādus Konvencijas materiālos noteikumus vai jurisprudenciālos principus. Lai gan Tiesas atzinumi saskaņā ar 29. pantu bija ieteikuma raksturs un līdz ar to nesaistoši, atbilde joprojām būtu autoritatīva un būtu vērsta vismaz uz pašu Eiropas konvenciju, kā arī uz Ovjedo konvenciju, un tas varētu apdraudēt tās ievērojamo strīdīgo jurisdikciju.
Tomēr Tiesa norādīja, ka, neraugoties uz Ovjedo konvencijas atšķirīgo raksturu, prasības valstīm saskaņā ar tās 7. pantu praksē atbilst Eiropas konvencijas prasībām, jo šobrīd visas valstis, kas ratificējušas pirmo konvenciju, ir arī saistošs pēdējais. Attiecīgi valsts tiesību aizsardzības pasākumiem, kas atbilst Ovjedo konvencijas 7. panta “aizsardzības nosacījumiem”, ir jāatbilst attiecīgo Eiropas konvencijas noteikumu prasībām, kā to ir izstrādājusi Tiesa, izmantojot savu plašo judikatūru attiecībā uz garīgo traucējumu ārstēšana. Turklāt šo judikatūru raksturo Tiesas dinamiskā pieeja Konvencijas interpretācijai, ko vadās arī nacionālie un starptautiskie tiesību un medicīnas standarti. Tāpēc kompetentajām valsts iestādēm būtu jānodrošina, ka valsts tiesību akti ir un paliek pilnībā saskaņoti ar attiecīgajiem standartiem saskaņā ar Eiropas konvenciju, tostarp tiem, kas uzliek valstīm pozitīvus pienākumus nodrošināt pamattiesību efektīvu izmantošanu.
Šo iemeslu dēļ ne minimālo prasību noteikšana “regulējumam” saskaņā ar Ovjedo konvencijas 7. pantu, ne “skaidrības sasniegšana” attiecībā uz šādām prasībām, pamatojoties uz Tiesas spriedumiem un lēmumiem par piespiedu iejaukšanos personām ar garīgiem traucējumiem. par tiem sniedz konsultatīvu atzinumu, kas pieprasīts saskaņā ar minētā instrumenta 29. pantu. Tāpēc 1. jautājums nebija tiesas kompetencē. Arī attiecībā uz 2. jautājumu, kas sekoja pirmajam jautājumam un bija ar to cieši saistīts, Tiesa arī uzskatīja, ka atbildēt uz to nebija tās kompetencē.
