Pilsoniskā sabiedrība (CS) ir tiešs veids, kā pilsoņi pauž savu viedokli un piedalās konsultācijās pirms lēmuma pieņemšanas valstī. Tā ir papildu struktūra visā tiesiskuma organizatoriskajā shēmā, kas papildina izpildvaras un likumdevēja lomu. KS līdzdalības veids, tūlītējums un pakāpe nosaka, pirmkārt, demokrātijas pakāpi un, otrkārt, tiesiskuma efektivitātes līmeni katrā valstī atsevišķi. Būtiska ir KS institucionalizēta līdzdalība valsts struktūrās un starptautiskajās organizācijās konsultāciju/dialoga ceļā.
Konkrētāk, valstis, kurām ir laba prakse saistībā ar KS līdzdalību, darbojas raitāk ar uzlabotiem demokrātiskiem procesiem un otrādi, savukārt valstis ar zemāku CS līdzdalību atpaliek, kā rezultātā ievērojami trūkst pilsoņu dialogā, kas ietekmē to darbību.
CS ar savu papildinošo lomu var arī vest citas varas un valsts struktūras aci pret aci ar reālām problēmām, kas ir sabiedrības un cilvēku prioritāte. Vienkāršs veiksmīgs piemērs ir globālās klimata pārmaiņu problēmas izcelšana. Citu valsts varu kontrole ir tiesiskumu stabilizējošs faktors. Tajā pašā laikā CS ar savu lomu var atjaunot sociālo taisnīgumu un veicināt varas kontroles pašregulāciju valstī. Jo īpaši CS dalībai var būt dažādi mērķi, piemēram, kā cilvēktiesību un brīvību aizstāvis tiesiskuma ietvaros, kritizējot visas tajā esošās pilnvaras.
Īpaši un proporcionāli svarīga ir CS loma starptautiskajās organizācijās, kurām vajadzētu būt paraugam savās darbībās. Es novēroju, ka ANO Sekretariāts, Eiropas Padome un ES, pat ar dažādām struktūrām, CS ir iesaistīti pastāvīgā dialogā. Gadījumā, EDSO, ir daudz darāmā, jo valdības līmenī joprojām nav kompromisu par to, kā CS var piedalīties tās darbā. EDSO Ģenerālā asambleja iecēlusi CS īpašo pārstāvi, kurš sagatavos ziņojumu par KS labo praksi dalībvalstīs un mehānismu dalībai asamblejas darbā.
Nav fiksēta un universāla veida, kā valstis izmantot CS, kas atšķirīgi attiecas uz CS dalību to plašākā organizācijā. Citi ir institucionalizējuši CS iekļaušanu plašākā valsts struktūrā, bet citi to nav izdarījuši. Diemžēl dažos štatos, pat ja tie atsaucas uz CS, CS savā ikdienas darbībā nesaņem atbilstošu cieņu.
CS organizācija dažādās valstīs ir atšķirīga. Daži izteiksmīgu KS institūciju piemēri ir ombuds, likumdošanas/cilvēktiesību komisārs utt. Iestādes, kurām ir atšķirīga neatkarības pakāpe no citām valsts varām, vienlaikus arī atšķirīga loma. Saistībā ar iepriekš minēto, KS izpausme un organizācija ar NVO starpniecību dažādās valstīs atšķiras, kur mēs novērojam NVO ciešākas sadarbības modeļus, savukārt citur NVO savā starpā darbojas pilnīgi nekoordinēti.
Turklāt digitalizācija kā tehnoloģiska attīstība padara CS dalību daudz vienkāršāku un finansiāli nesāpīgāku. Tiešsaistes tikšanās veicina dialogu, diskusijas un konsultācijas, īpaši visām tām nevalstiskajām organizācijām (NVO), kurām ir ierobežoti finanšu resursi un cilvēkresursi. Papildus tam, ka telekonferences bagātina CS zināšanas, attiecības un sadarbību.
Diemžēl ir daudzas valstis, kas pat izvirza kriminālvajāšanu pret CS, aizbildinoties ar nacionālo drošību, noziedzību, ārkārtas stāvokļa noteikšanu, kā arī dažādu valstu tiesību aktiem, lai sauktu pie atbildības CS aizstāvjus. Attiecībā uz pēdējo ir īpaši daudz cilvēku no NVO, kuri tiek saukti pie kriminālatbildības pēc nodokļu audita vai citiem nenozīmīgiem pārkāpumiem, lai tiktu šantažēti un nepildītu savu lomu.
Sakārtota un likumīga NVO darbība ir nepieciešamība, lai to darbība nebūtu pretrunā ar tiesiskumu. Galvenais iemesls, kāpēc valstis pret vairākām NVO izturas ļoti piesardzīgi, ir to darbības nelikumība. Vairākas nevalstiskās organizācijas, kas iesaistītas nelikumīgās ekonomiskajās un politiskajās darbībās, izraisa to, ka valstis un starptautiskās organizācijas atsakās tās iekļaut savos lēmumu pieņemšanas procesos. Kad to likumība ir pārbaudīta, valstij pilnībā jārespektē NVO kā atsevišķas demokrātijas institucionālas šūnas darbība.
Dažas valstis uztur NVO reģistru, pamatojoties uz kuru tiek reģistrēta NVO. Vairākas valstis arī pieprasa NVO statūtos iekļaut rīcības un ētikas kodeksu. Tomēr jāuzsver, ka valstu piemērotajiem kritērijiem ir nepieciešams salīdzinošs pētījums, lai noskaidrotu, vai un cik lielā mērā NVO reģistrācijā tiek likti neracionāli un nevajadzīgi šķēršļi.
Noslēgumā jāsaka, ka CS dalība noteikti veicina demokrātiju un tiesiskumu un līdz ar to arī mieru. CS līdzdalības aspekts ir jāizceļ kā prioritāte gan valstīm, gan starptautiskajām organizācijām. Būtiska ir labas prakses attīstība KS integrēšanai valstu un starptautisko organizāciju procesos. Galu galā CS ir ievērojamas “mierīgas” varas rezerves, kas var pozitīvi ietekmēt nacionālās un starptautiskās politikas dienaskārtību un noteikumus.
