Paolas Huseinas intervija ar Jakovu Džerasi vietnei 24chasa.bg (06.11.2021.)
Mūsu valsts noteikti var iemācīt “apgaismotajai” Eiropas sabiedrībai, ko nozīmē cilvēka uzvedība un tolerance, norāda Starptautiskā fonda “Bulgārija” priekšsēdētājs.
Kamēr visa Eiropa Otrā pasaules kara laikā nodeva savus ebrejus ātrai iznīcināšanai, mums, bulgāriem, izdevās apturēt abas mūsu piespiedu deportācijas uz nāves nometnēm.
Labākā izvēle, ko esmu izdarījusi savā dzīvē, ir ierasties Bulgārijā
Pirms dažām dienām Jakovs Džerasi nosūtīja vēstuli Katarinai fon Šnurbeinai, jaunajai ES koordinatorei cīņā pret antisemītismu, kurā ierosināja Eiropas Komisijai pasludināt Bulgāriju par ebreju glābšanas dienu.
– Djerassi kungs, jūs ierosināt Eiropas Komisijai pasludināt Bulgārijas dienu, lai godinātu mūsu valsts nopelnus Bulgārijas ebreju glābšanā. Jūs izteicāt savu priekšlikumu vēstulē Katharinai von Schnurbein, jaunajai ES koordinatorei cīņā pret antisemītismu. Kāpēc lai būtu tāda diena?
– Es zinu, ka ultranacionālisti un uzticīgie komunisti diez vai man piekritīs, kā arī visi citi cilvēki, kuri uzskata, ka Bulgārija ir atbildīga par Maķedonijas (Dienvidslāvijas) un Trāķijas (Grieķijas) ebreju ļauno likteni, bet tomēr mums kā bulgāriem ir jārīkojas. esiet godīgi pret sevi, jo ir pienācis laiks Cheshbon hanefesh. Šis Bībeles termins burtiski nozīmē “dvēseles aprēķins”. Ebreju kalendārā Cheshbon hanefesh tiek darīts katru gadu, jo, ja cilvēks nevērtē, kā var zināt, kas ir jāmaina.
Šajā domāšanas virzienā mums jāatzīst, ka bez unikālās bulgāru folkloras ir garšīgs un vēsturiskais visas mūsu ebreju kopienas glābšanas “mirklis”.
Otrā pasaules kara laikā mēs kā tauta nedevām Eiropai lielus filozofus, zinātniekus, tēlniekus vai sportistus. Mums tādi bija, bet viņi negribēja būt saistīti ar savu dzimteni. Ņemiet, piemēram, nelaiķa laureātu Eliasu Kaneti. Bēgot no savām bulgāru saknēm, viņš deva priekšroku Lielbritānijas pilsonībai, lai gan viņš ir dzimis Rusē, Bulgārijā. Vai arī pasaulslavenais mākslinieks Hristo Javaševs – neilgi pēc viņa nāves piepildījās viņa ilgi gaidītā vēlme iesaiņot Triumfa arku Parīzē. Un, kad pirms gadiem viņam pieklājīgi tika lūgts pievienoties pasaules vārdiem Sofijas universitātes atbalstam, viņš atteicās ar asu paziņojumu, ka nevēlas nekādas saistības ar savu dzimteni.
Kamēr visa Eiropa Otrā pasaules kara laikā nodeva savus ebrejus ātrai iznīcināšanai, mums, bulgāriem, izdevās apturēt abas mūsu piespiedu deportācijas uz nāves nometnēm. Otrajā mēģinājumā karalis paslēpās kalnos, lai nebūtu pieejams gadījumā, ja būtu spiests parakstīt izsūtīšanas papīrus. Kur Eiropā valsts vadītājs bēgtu no galvaspilsētas, lai izvairītos no savu ebreju nodevības? Tie tajos gados bija lētākie un nenozīmīgākie cilvēkresursi. Viņu dzīvības nebija nekā vērtas, izņemot Bulgāriju.
Ņemiet vērā Ungāriju - 12,000 400,000 ebreju dienā tika nosūtīti uz nacistu iznīcināšanas mašīnu. Vai arī lielākā nāves nometne Balkānos, tikai dažu stundu attālumā no Sofijas – Jasenovacā, Horvātijā, kur tika brutāli noslepkavoti gandrīz XNUMX XNUMX čigānu.
Atceros, ka pirms kāda laika apmeklēju semināru par holokaustu Atēnās. Tur es redzēju grieķu ebreju, kurš izdzīvoja holokausta valstī, atklāti: "Mani nodeva mani paša grieķu kaimiņi," viņš pat nepieminēja vāciešus.
– Kā Bulgārijai izdevās izglābt savus ebrejus?
– Bulgārija ir rīkojusies savādāk. Es savu apgalvojumu pamatoju ar savas ģimenes personīgo pieredzi, kas šajos gados dzīvoja šajā valstī. Taču līdzīgu pieredzi var dzirdēt no visu 45,000 XNUMX Bulgārijas ebreju ģimenēm, kuri deva priekšroku Izraēlai, nevis dzīvošanai komunistiskajā Bulgārijā.
Ļaujiet man sniegt dažus precizējumus par šo vēsturisko periodu.
Jā, bija komandantstunda. Jā, ebreji valkāja dzelteno zvaigzni, lai tos atšķirtu no visiem pārējiem. Piemēram, Sofijas ebrejiem tika lūgts pārcelties uz laukiem.
Jā, bija Tautas aizsardzības likums un Bulgārijas ebreju vīriešu masveida mobilizācija, lai darba nometnēs būvētu nevajadzīgus ceļus, taču šie formējumi nebija stingra režīma. Vai zināt, kur Otrā pasaules kara laikā ebreji organizēja un piedalījās nometņu operās un operetēs? Zico Graziani, iespējams, visu laiku slavenākais izraēliešu bulgārs ar viņa vārdā nosaukto ielu Sofijā, uz šo jautājumu varētu atbildēt ar: “Šeit, Bulgārijā”. Ebreji varēja nākt un iet. Brīvdienās viņi pat drīkstēja apciemot savas ģimenes. Kurās vēl Eiropas nometnēs kaut kas tāds noticis? Patiešām, tas nebija nekāds “pikniks”, bet tomēr katrs Polijas ebrejs vēlētos būt bulgāru vietā
Un tas ir saprotams, jo kur XNUMX. pasaules kara laikā Eiropā ebrejiem ļāva mācīties, piemēram, augstskolās? Tautas aizsardzības likums aizliedza viņiem pieeju augstskolām!
– Vēstulē Katarinai fon Šnurbeinai jūs pārliecināt viņu, ka Bulgārijas dienas pasludināšanai ir izglītojoša un morāla vērtība. Kāpēc?
– Vai mēs apzināmies, ka pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā uz Izraēlu ieceļojušie Bulgārijas ebreji lika tur pamatus medicīnas korpusam?! Šajos gados jaunizveidotajā valstī 60% mediķu bija bulgāru izcelsmes. Vai mēs apzināmies, kādu lielu ieguldījumu Bulgārija ir devusi jaunās ebreju valsts izveidē?! Diez vai tas bija saskaņā ar Tautas aizsardzības likumu.
Tāpat man jāpiemin, ka manus vecākus, viņu vienaudžus un mani kā otro paaudzi holokausta komplekss neapšaubāmi neietekmēja.
Kurš gan vēl Eiropā Otrā pasaules kara laikā, izņemot varbūt monsinjoru Ronkalli, Vatikāna pārstāvi Turcijā, iestājās par ebrejiem tāpat kā visa Bulgārijas pareizticīgās baznīcas Svētā Sinode?
Kurā vēl Eiropas valstī provāciski noskaņotie deputāti parakstīja petīciju pret ebreju deportāciju? Kur Eiropā visa sabiedrība, sākot no vienkārša zemnieka, kurš pat nevarēja uzrakstīt savu vārdu, līdz valsts galvai, ir tik drosmīgi stāvējusi aiz saviem ebreju pilsoņiem?
Vai zinājāt, ka bēgošos ebrejus no citām Eiropas valstīm, sasniedzot Bulgārijas robežas, sagaidīja un pavadīja Bulgārijas Sarkanais Krusts? Pastāstiet man, kurā citā valstī kaut kas līdzīgs ir noticis.
Tas ir kauns, jo pēc visiem šiem gadiem mēs neesam iemācījušies atpazīt labo. Vai kā saka Izraēlā – Le'hakir et Hatov (“Atzīsti labo”). Mēs raudam un pieminam ļauno, bet mums ir arī jāatceras un jāatkārto labais.
Visam ir savs laiks: “Laiks raudāt un laiks smieties; laiks sērot un laiks priecāties,” Mācītājs.
Jā,
Bulgārija šo LABI pārstāv
un tas noteikti var iemācīt “apgaismotajai” Eiropas sabiedrībai, ko nozīmē cilvēka uzvedība un tolerance. Tāpēc es domāju, ka ES mums ir parādā Bulgārijas dienu!
– Kā radās ideja ierosināt Bulgārijas dienas izveidi?
– Visa mana dzīve ir bijusi šīs vēsturiskās patiesības atbalstam un aizstāvībai. Tāpēc šādai idejai nevajadzētu nevienu pārsteigt.
Cilvēkiem pēc būtības ir iedzimts savstarpēja nespēja spriest vienam par otru, īpaši grūtos laikos, un mēs, bulgāri, esam pasaulei pierādījuši, ka esam cita “šķirne”. Es lepojos, ka esmu bulgārs. Mani draugi Izraēlā pat izveidoja asociāciju “Es vispirms esmu bulgārs”. Iedomājieties, Izraēlas ebreji – Izraēlas armijas karavīri, kuri neprot pat lasīt un rakstīt bulgāru valodā, lepojas ar savu mantojumu, ko atnesušas vecmāmiņas ar bulgāru saknēm. Apskatiet viņu Facebook lapu, ja neticat man.
– Vai jums jau ir atbilde no Šnurbeinas kundzes, kā viņa uztvēra jūsu priekšlikumu?
– Patiesībā es negaidu atbildi. Es domāju, ka es viņu “sajūsmināju” vairāk nekā nepieciešams.
Bet ir pienācis brīdis teikt, ka mūsu deputātiem ir pienācis laiks izrādīt vienotību un attieksmi vismaz par šo tēmu. Es neslēpšu, ka ceru, ka interesi izrādīs arī Bulgārijas komisāre Marija Gabriela. Tas ir atkarīgs arī no tā, kā mūsu valsts vadītājs skatās uz šo tēmu, un es uzskatu, ka viņš var darīt brīnumus.
– Jau ir Starptautiskā piemiņas diena, lai godinātu holokaustā bojāgājušo ebreju piemiņu. Kāpēc Bulgārijas diena būs savādāka?
– Es pieminēju Bībeles Mācītāja grāmatu. Visam ir savs laiks. Ir laiks pasaulei saprast, ka mēs esam atšķirīgi. Esmu pārliecināts, ka ES vēlēsies pagodināt Dāniju, ja šāda diena tiks izveidota. Bet es neticu, ka viņa to ir pelnījusi tik ļoti kā Bulgārija. Redziet, mēs neesam sūtījuši savus ebrejus uz citu valsti, kā to darīja dāņi, un mēs neesam pieprasījuši viņiem maksāt ar visvērtīgāko mantu, lai viņi klusi nakts melnumā tiktu aizvesti zvejas laivās. Dāņi vienkārši ir pārcēluši “problēmu” citur, prom no savas valsts, lai viņu karalis neizjustu ne atbildības sajūtu, ne diskomfortu, ko rada plaukstošais interešu konflikts, pieņemot stingru lēmumu, aizstāvot savus ebrejus, kā mūsējais. darīja cars. Un neaizmirsīsim arī to, ka viņi “nodeva” gestapo katru ebreju, kurš mēģināja šķērsot Dāniju. Uz robežām nebija Dānijas Sarkanā Krusta.
– Tikai pirms mēneša – 5. oktobrī Eiropas Komisija pieņēma pirmo ES stratēģiju antisemītisma apkarošanai un ebreju dzīves veicināšanai. Iemesli ir tādi, ka Eiropā un ārpus tās satraucoši pieaug antisemītisms. Vai redzat mūsu valstī antisemītisma izpausmes?
– Lai gan daži pagātnes komunistiskajai sistēmai lojāli Bulgārijas ebreji lietoja terminu “monarhofašisms”, mani vecāki runāja tikai par dziļo mīlestību un cieņu, ko viņi saņēma no saviem bulgāru kaimiņiem un parastajiem pilsoņiem, īpaši pēc dzeltenās krāsas ieviešanas. zvaigzne.
Vēlreiz atgriezīšos pie Ziko Graziani, slavenā izraēliešu-bulgāru mūziķa, dzimis Rusē un absolvējis Mūzikas akadēmiju “Pančo Vladigerovs” Sofijā. Viņš stāstīja, ka tad, kad viņš ieradās klasē ar dzelteno zvaigzni, visi viņa klasesbiedri, solidarizējoties, uzlika dzeltenās zvaigznes.
Es neticu, ka, aizpildot aptaujas par antisemītisma pakāpi Bulgārijā, kas satur tādus smieklīgus jautājumus kā: "Vai ebreji ir lojālāki Izraēlai nekā valstij, kurā viņi dzīvo?" vai "Vai ebrejiem ir ietekme uz pasaules finanšu iestādēm?" var sniegt precīzu statistiku par antisemītisma līmeni mūsdienās. Tas ir vienkārši vieglprātīgi. Šāda veida jautājumi ir ne tikai maldinoši un bezjēdzīgi, bet arī galvenais iemesls, lai radītu sazvērestības teorijas ar ļoti negatīvu un visnotaļ bīstamu piegaršu.
Ne katra svastika ir antisemītisma pazīme. Daži no “maniem cilvēkiem” veicina šāda veida incidentus, kas tikai paplašina plaisu izpratnē.
Jā, daudzās Eiropas valstīs ir vērojams antisemītisma pieaugums. Manuprāt, tā procentuālais pieaugums ir tieši saistīts ar nemierīgajām un neprognozējamajām Izraēlas un Palestīnas, kā arī pārējās arābu pasaules attiecībām.
Esmu slēgtas sabiedrības biedrs, ebreju tauta pēc būtības ir slēgta cilvēku grupa, kurā citiem nav vietas. Es domāju, ka ebreju kopienām ir vairāk jāatveras un atkal jākļūst par "tautu gaismu". Aiciniet citus dalīties mūsu panākumos un tradīcijās.
Un jā, es esmu Bulgārijā gandrīz trīsdesmit gadus. Iedomājieties – es it kā atnācu tikai uz sešiem mēnešiem. Visā manā dzīvē es nekad neesmu pieredzējis nekāda veida antisemītismu.
Tieši otrādi. Pieļauju, ka, iespējams, savas ebreju izcelsmes dēļ es pat saņēmu vairāk uzmanības un mīlestības. Tā seši mēneši pārvērtās par 30 gadiem, un tā bija labākā izvēle, ko esmu izdarījusi savā dzīvē – doties uz Bulgāriju.
– Izraēla ir viena no pirmajām valstīm pasaulē, kas veiksmīgi cīnās ar koronavīrusu. Cik tālu viņi gāja, vai viņi noņēma maskas? Ko mēs varam mācīties no viņu pieredzes?
– Izraēla, iespējams, bija viena no pirmajām valstīm, kuras pilsoņi tika rūpīgi “izglītoti” par vakcīnas nozīmi. Tiešām nav grūti izskaidrot izraēliešiem, cik tas ir svarīgi viņu veselībai.
Realitāte Bulgārijā ir radikāli atšķirīga. Pat ārsti šeit ir pret vakcīnu. Manuprāt, galvenokārt visu to baumu un puspatiesību dēļ, kas klīst medijos un publiskajā telpā. Un mūsu ārstiem ļoti bieži patīk iejusties Dieva lomā. Laiks vērsties pret šāda veida medicīnas darbiniekiem.
Foto: Paraskeva Georgieva: Viņa Majestātes cara Simeona II pieņemšanā Vranas pilī Sofijā ikgadējā eseju konkursa uzvarētājiem par tolerances tēmu, ko organizēja Izraēlas-Bulgārijas Jakova Džerasi institūts. Savas esejas jaunieši raksta, iedvesmojoties no Maikla Bāra Zohara grāmatas “Beyond Hitler's Grip”, kas stāsta par Bulgārijas ebreju glābšanu Otrā pasaules kara laikā.
