Ģenerālsekretārs — EMISCO — Eiropas musulmaņu iniciatīva sociālajai kohēzijai
CAP Liberté de Conscience direktors
Apvienoto Nāciju Organizācija tika dibināta 1945. gadā pēc Otrā pasaules kara un ir apņēmusies uzturēt starptautisko mieru un drošību, attīstīt draudzīgas attiecības starp valstīm un veicināt sociālo progresu, labāku dzīves līmeni un cilvēktiesības.
Tomēr, mūsuprāt, šodien šādas organizācijas svarīgākais darbs ir novērst netaisnību, apturēt agresiju un gādāt, lai spēcīga tauta nepārkāptu mazākas vai mazāk atjautīgas valsts brīvību.
Kopš dibināšanas ANO galvenā mītne atrodas Ņujorkā, bet biroji atrodas Ženēvā – Šveicē. Ženēva kā diplomātiskais centrs ar gandrīz vispārēju valstu pārstāvniecību ir ideāla vieta veiksmīgai starptautiskai sadarbībai. Katru gadu Palais des Nations notiek tūkstošiem izdevīgu sanāksmju, katra dažādos veidos skar cilvēku dzīvi visā pasaulē. Tādā veidā tā apvieno indivīdus, organizācijas un valstis, lai nodrošinātu labāku nākotni visiem.
Viena no tās pasta aktivitātēm ir nodrošināt platformu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai tās tiktos, apspriestos un panāktu izpratni par jautājumiem, kas rada konfliktus un pārkāpj cilvēktiesības. Šim nolūkam ANO Cilvēktiesību padome rīko ne mazāk kā trīs regulāras sesijas gadā – februārī-martā, jūnijā-jūlijā un septembrī-oktobrī.
Parasti valstis un to valdības ir konfliktu lēmēji un praktizētāji, kā arī risinājumu meklējumi, pilsoniskās sabiedrības loma šādā attīstībā bieži ir neredzama. NVO organizācijas nenogurstoši strādā, lai radītu apstākļus, kas mudina starptautiskās institūcijas un valstis nolikt malā savus iesīkstējušos uzskatus konfliktos un virzīties uz mieru, izmantojot došanas un ņemšanas procesu.
Ļoti labs šādu centienu piemērs ir konference, kas notika 6th 2022. gada oktobrī Ženēvā, 51st ANO Cilvēktiesību padomes sesija, ko organizēja Eiropas NVO, “Atzīstiet saskaņot iniciatīvu” veicināt taisnīguma un miera mērķi starp Armēniju un Azerbaidžānu, Dienvidkaukāzā un pasaulē kopumā.
Konferencē tika apspriests ne tikai tas, cik svarīgi ir atpazīt vēsturiskās nepareizās darbības, kas notikušas Khodžali- Kalnu Karabahā 1992. gadā, bet arī mudina abu valstu valdības un sabiedriskās domas līderus apsvērt pārejas tiesiskuma mehānismu piemērošanu savā pēckonflikta normalizācijas programmā.
Ievērojamie runātāji no dažādām Eiropas cilvēktiesību organizācijām, piemēram, Gyorgy Tatar, Budapeštas centra MAP direktors, Thierry Valle, KLP direktors - Sirdsapziņas brīvība, Antonio Stango, Itālijas Cilvēktiesību federācijas prezidents un Bashy Quraishy, sekretārs Pasākumā uzstājās Eiropas Musulmaņu iniciatīvas sociālajai kohēzijai (EMISCO) ģenerālis.
Galvenā runātāja bija Munira Subasic, Srebrenicas Māšu asociācijas prezidente, kuras dzīvesstāsts un tiešā Bosnijas musulmaņu slaktiņu pieredze aizkustināja ikvienu dalībnieku. Visu runātāju galvenais uzsvars bija mudināt Armēniju pareizi atpazīt Hodžali slaktiņu un piedāvāt publisku atvainošanos tā upuriem, taču viņi arī aicināja Azerbaidžānu atvērt publisko telpu tiešam dialogam par šo jautājumu starp abu valstu pilsoniskajām sabiedrībām, jo tas būtu svarīgs stūrakmens samierināšanas centieniem.
Konferencē tika atzinīgi novērtēts fakts, ka Armēnijas un Azerbaidžānas līderi nesen ir paziņojuši par vēlmi “pāršķirt lappusi” un sākt “miera laikmetu reģionā”. Organizatori uzskata, ka ir pienācis laiks spēcīgai starptautiskai starpniecībai, vispirms pilsoniskās sabiedrības līmenī, lai izbeigtu nesodāmību un klusēšanu, nodrošinātu taisnīgumu Hodžali, kā arī palīdzētu kopienām abās valstīs pārvarēt traģēdijas ēnu, izmantojot atzīšanu, dialogu, un galīgo samierināšanos. Šādos šausmīgos apstākļos pilsoniskās sabiedrības loma kļūst vēl svarīgāka, ne tikai vadot ceļu, kad citi ceļi ir dubļaini, bet arī nodrošinot mieru abām pusēm, proti, cietušajām un agresoram.
Nesenajā vēsturē ir daudz veiksmīgas samierināšanas piemēru, taču mēs varam minēt divus izcilus centienus, kas ir labi zināmi: Dienvidāfrikas Patiesības un izlīguma komisija un Ruandas konflikta risināšana.
Pēc aparteīda beigām Dienvidāfrikā Nelsona Mandelas priekšā bija divas izvēles. Uzsākt izrēķināšanos un atriebību vai izlīguma roku tiem, kas pastrādājuši milzīgus noziegumus pret Āfrikas vairākumu. 1996. gadā Nacionālās vienotības valdība lielā Mandelas vadībā izveidoja Dienvidāfrikas patiesības un samierināšanas komisiju (TRC), lai palīdzētu tikt galā ar aparteīda laikā notikušo.
Viņš iecēla izcilo humāno bīskapu Desmondu Tutu par komisijas priekšsēdētāju. Tutu izlīguma ideja bija aicināt lieciniekus, kuri tika atzīti par rupju cilvēktiesību pārkāpumu upuriem, sniegt liecības par savu pieredzi, un daži tika aicināti uzstāties publiskās sēdēs. Vardarbības veicēji varēja arī sniegt liecības un pieprasīt amnestiju gan no civilās, gan kriminālvajāšanas. Daudzi TRC uzskatīja par būtisku sastāvdaļu pārejā uz pilnīgu un brīvu demokrātiju Dienvidāfrikā. Neskatoties uz dažiem trūkumiem, parasti tiek uzskatīts, ka tas ir bijis veiksmīgs.
Vēl viens labs piemērs ir Ruandas konfliktu risināšana, kas tiek uzskatīta par izlīguma paraugu 28 gadus pēc genocīda. Izlīgums ir ļāvis ruandiešiem noslēgt savas vēstures nodaļu un uzrakstīt jaunu. Tāpēc Ruandas iedzīvotāji kolektīvi nolēma virzīties uz priekšu un atjaunot savu sabiedrību pēc 1994. gada genocīda. Pēcgenocīda RPF valdība noteica aprēķinus no augšas, taču parastajiem ruandiešiem bija arī jāizdomā, kā rīkoties ikdienā. Īsāk sakot, atzīšanās kā ceļš uz priekšu noved pie izlīguma.
Ņemot vērā pieaugošās problēmas, kas Eiropa un pasaule saskaras, šādas iniciatīvas ir īpaši svarīgas, lai samazinātu konfliktsituāciju eskalācijas risku visā pasaulē, jo īpaši apgabalos, kur ir iespējas mierīgai pārveidei.
Tā kā konferencē piedalījās dažādi vēstnieki, tostarp Armēnijas un Azerbaidžānas, kā arī NVO pārstāvji, plašsaziņas līdzekļi un konfliktu risināšanas eksperti, mēs uzskatām, ka NVO un aktīvisti ar pieredzi pārejas tiesiskuma, cilvēktiesību un miera veidošanas jomā varētu pievienoties koalīcijai, jo, rīkojoties tādējādi viņi ne tikai paplašinātu savas vērtīgās zināšanas un palīdzētu sasniegt iniciatīvas “Atzīt, lai samierinātos” mērķus, bet arī būtu partneri, lai veicinātu tās cēlo mērķi – taisnīgumu un mieru, lai Armēnija un Azerbaidžāna dominētu.
Mēs vēlētos beigt ar pieminot, ka mūsu Vīne/Roma Iniciatīva ir pareizais veids, kā virzīties uz priekšu un panākt taisnīgumu upuriem. Mums nav jāatkārto kļūdas, bet gan jāmācās no citu sasniegumiem, jo miers var nākt tikai tad, ja mēs visi strādājam, lai to sasniegtu.
