Pasaulē, kurā ideoloģijas un sektas bieži izraisa strīdus un neskaidrības, šo parādību sarežģītības izpratne kļūst par vissvarīgāko. The European Times bija reta iespēja pasēdēt ar Pīteru Šulti, cienījamu sociālo zinātnieku un bijušo Weltanschauungsbeauftragter (ko daudzi sauca par “sektas/kulta komisāru”), kurš vairāk nekā desmit gadus iedziļinājās šo priekšmetu dziļumos. Šajā ekskluzīvajā intervijā Šulte dalās savā dziļajā pieredzē, pārdomās un novērojumos, kas izgaismo bieži pārprasto “sektu” un “kultu” pasauli.
Ievads
Ar savu karjeru no 1998. līdz 2010. gadam Šulte kā ideoloģiju un sektu pārstāvja loma viņam atklāja dažādas perspektīvas un aizraujošus dzīvesstāstus. Pretēji tradicionālajām cerībām viņš atklāja, ka šo lietu patiesā būtība ir daudz sarežģītāka un ar sabiedrību saistīta, nekā tika uzskatīts iepriekš. Šajā sirsnīgajā sarunā Šulte pievēršas tam, kā viņa tikšanās ar personām, kas meklē palīdzību, bieži noveda pie pārsteidzošām atklāsmēm, pārsniedzot tā saukto "kultu" virsmas līmeņa attēlojumu.
Sarunai ritot, Šulte iedziļinās arī savā pieredzē ar Scientology, tēma, kas joprojām piesaista sabiedrības uzmanību. Veicot rūpīgu izpēti un analīzi, viņš atklāj socioloģiskos faktorus, kas veicina šīs reliģiskās kustības stigmatizāciju, izaicinot dominējošos uzskatus un izvirzot pārdomas rosinošus jautājumus par sabiedrības vērtībām un morāli. Viņa grāmata aptver tādus jautājumus kā “Uz kāds bija ticams pamatojums Scientology pasludināts par sociālo apdraudējumu? Kādi bija šo darbību iemesli? Kuras institūcijas, cilvēki vai citi dalībnieki bija būtiski iesaistīti? Kādus līdzekļus viņi izmantoja, lai izgatavotu Scientology šķiet bīstami?”.
Šajā acis atverošajā diskusijā Šulte piedāvā jaunu skatījumu uz “kulta problēmu”, mudinot uz niansētāku un objektīvāku pieeju jaunas reliģiozitātes un garīguma izpratnei. Viņš uzskata, ka valstij, ne tikai baznīcām, ir jāpiedalās caurskatāmības veicināšanā un informēta viedokļa veicināšanā par reliģiskiem jautājumiem.
Pievienojieties mums, uzsākot zināšanu un apgaismības ceļojumu ar Pīteru Šulti, izpētot ideoloģiju un sektu slēptās sarežģītības šajā ekskluzīvajā intervijā, ko jums sniedz The European Times.
The European Times: Kā jūs kļuvāt par “ideoloģiju un sektu pārstāvi” (Weltanschauungsbeauftragter)?
Pēteris Šulte: Patiesībā tas bija diezgan triviāli. 1998. gadā biju ieguvis sociālā zinātnieka doktora grādu, kādu laiku strādāju pētniecībā un vienkārši meklēju jaunu izaicinājumu. Nejauši uzgāju sludinājumu avīzē: tiek meklēti cilvēki, kas izveidotu un vadītu informācijas centru reliģiskiem un ideoloģiskiem jautājumiem. Darba devējs bija Tiroles province. Pieteicos un mani pieņēma, nezinot, ko sagaidīt.
Cik ilgi tu tur strādāji?
PS: No 1998. līdz 2010. gadam Tiroles valdības biroja sociālpolitiskajā nodaļā. Man bija divi darbinieki, liels birojs, un es biju atbildīgs par “sektantu jautājumu” konsultāciju un informācijas jomu.
Kādas pieredzes jums bija šajā laikā?
PS: Man likās interesanti uzzināt, kuri cilvēki ar kādām bažām vērsās pie šādas iestādes. Pirmā informācija, ko saņēmu, bija materiāli no dažādiem sektu konsultāciju centriem Vācijā un Austrijā, no baznīcas un valsts iniciatīvām un arī no privātiem vecākiem. Pazīmes bija skaidras: tā saukto kultu briesmas ir ļoti lielas, un arī es varētu būt kāds, kas iesaistīts cīņā pret ļaunumu pasaulē. Nekavējoties tika sagādāti tam nepieciešamie ieroči, proti, visa veida informatīvās brošūras.
Taču cilvēki, kas vērsās pie manis tieši pēc padoma, mazāk interesējās par literatūru. Viņus vairāk interesēja konkrētas, ikdienišķas problēmas, kas acīmredzot bija saistītas ar tā sauktajām sektām. Tomēr, rūpīgāk izpētot, bieži vien izrādījās, ka viņu problēmas ir sarežģītākas un tālejošākas un ka cēloņsakarības problēma – tā sauktais kults – ir tikai viena daļa no visas mijiedarbības sistēmas.
Tie galvenokārt bija individuāli dzīvesstāsti, kuros tika mēģināts konstruēt “kultam līdzīgu” kontekstu. Daži palīdzības meklētāji bija tik smagā stāvoklī, ka vairs nevarēja sniegt konsultācijas.
Viņi ticēja sazvērestības teorijām un svešām varām, kas viņu darbībās ierobežos un manipulēs. Šie novērojumi konsultāciju ainā tiek pilnībā ignorēti, lai gan, manuprāt, tie veido būtisku pamatu diskusijai par to, kā tikt galā ar tā sauktajiem kultiem.
Ko jūs varat mums pastāstīt par savu pieredzi ar Scientology?
PS: Scientology kalpo daudziem cilvēkiem kā projekcijas ekrāns par izcilu ļaunumu. Ir pilnīgi vienalga, vai apsūdzības ir patiesas vai nepatiesas, svarīgi ir tas, ka tās kalpo mītu par tā dēvētajām sektām iemūžināšanai. Konsultāciju vieta dara visu, lai šo tēlu transportētu un uzturētu. Tas man lika aizdomāties, lasot, ka daudzos konsultāciju centros Scientology atrodas pieprasījumu saraksta augšgalā. Es nevarēju izdarīt šo novērojumu.
Savā aktīvajā laikā es gaidīju biedrus Scientology kuri meklēja palīdzību, pavadījumu un konsultācijas savā izejā. Bet pie manis neviens nenāca, tā vietā pie manis nāca cilvēki no atzītām baznīcām, kas gribēja aiziet, pārsvarā augstāki funkcionāri, kuri nesadzīvoja ar baznīcas autoritāti. Un, lai gan viņi bija ļoti uzticīgi kopējam labumam, viņi bija pilni šaubu par sevi un vainas apziņas.
Līdz šai dienai atklāts diskurss par Scientology trūkst, it īpaši atbildes uz vispārējo jautājumu par jaunās reliģiozitātes un garīguma nozīmi pasaulē, kas kļuvusi mulsinoša. Klasisko mediju uzdevumā publicēt ticamu informāciju un faktus es saskatu vēl vienu problēmu. Tomēr, parādoties sociālajiem medijiem un jauniem informācijas kanāliem, viņi bieži vien ir spiesti radīt uzmanību, lai viņu lasītāju skaits nepazustu.
Kas lika jums pamest darbu pēc 12 gadiem?
PS: Es sapratu, ka nekur netikšu. Štata valdībai bija cerības, kuras es negribēju vai nevarēju izpildīt. Kamēr jūs izplatāt “sektantiskas briesmas” un tādējādi saucat rēgu tā vārdā, jūs esat daļa no kopienas, kas nešaubās par sevi. Visiem ir jādomā vienādi un tiem, kas to nedara, draud atstumtība un mūžīga izraidīšana. Lielai daļai konsultēšanas ainas ir raksturīgs, ka lielā mērā tiek ignorēti pretēji viedokļi un pieredze, lai gan norāda tieši uz šo “sektu” problēmu.
Jūs kādu laiku vēlāk uzrakstījāt grāmatu.
PS: Jā, vēlējos savus novērojumus un pieredzi darīt pieejamus ieinteresētai sabiedrībai, ienest diskusijā, tā teikt, jaunu impulsu. Rezultāts bija populārzinātniska analīze, kas aplūko šo tēmu dažādos līmeņos.
Jūsu jaunā grāmata ir pilnībā veltīta tēmai Scientology. Kāpēc?
PS: Es gribēju zināt, kā radās šī pretruna, kāpēc Scientology tiek novērots Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojā un kādi socioloģiskie faktori ietekmē sociālo tēlu Scientology. Lai to izdarītu, gadiem ilgi intensīvi pētīju, strādāju ar dokumentiem un veicu intervijas. Vācijas federālās valdības lietu pārbaude vien parāda, cik dati patiesībā ir un kas Scientology faktiski bez jebkāda pamata ir ievērojis Satversmes aizsardzības birojs kopš 1997. gada.
Scientology ir interesanta parādība, jo mēs varam novērot atstumtības un stigmatizācijas socioloģiskos faktorus, kā sabiedrība izturas pret šo jauno reliģisko kustību. Šī diskusija nav ne par faktiem, ne par patiesību, bet gan par izturēšanos pret vērtībām un morāli. Reliģiska kustība, kas nosoda psihiatrijas pagātni un tās metodes kopumā, Vācijā nekad nav pastāvējusi. Tajā pašā laikā varēju novērot, ka dažas interešu grupas ļoti intensīvi strādā, lai tā sauktos atbirušos pasniegtu kā visas kopienas pārstāvjus, ar mērķi izplatīt negatīvu priekšstatu par Scientology sabiedrībā. Man reizēm radās iespaids, ka tas ir mēģinājums novērst uzmanību no novirzēm oficiālajās baznīcās.
Kāda bija reakcija uz jūsu grāmatu?
PS: Es gaidīju vairāk: vairāk morāla sašutuma, vairāk strīdu, vairāk diskusiju. Lai gan apgrozībā ir vairāki tūkstoši grāmatu, man šķiet, ka grāmata ir pieklusināta. Pat bijušie kolēģi no konsultantu skatuves nereaģēja uz manu publikāciju, kā arī Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojs. Tā vietā es varēju izlasīt dažas atsauksmes vietnē Amazon. Tomēr man neuzbruka ne kā ligzdas postītājam, ne kā nezinātniskam.
Tikmēr ir pieejams grāmatas tulkojums angļu valodā, kas drīzumā tiks publicēts.
Retrospektīvi: kā jūs kopumā redzat “kulta problēmu”?
PS: Diskusija ir pilnīgi pārspīlēta, un nekas netiek apšaubīts. Tā saukto sektu joma skar tikai atsevišķas mūsu sabiedrības jomas, un nereti runa ir par vērtīborientācijām jeb, vienkārši sakot, par jautājumu, kas ir atļauts un kas nav. Ir interešu grupas, kurām ir problēmas ar jauno reliģiozitāti un garīgumu, cilvēki, kuri uzskata, ka tas ir kaitīgi cilvēkiem. Kāpēc cilvēki vēršas pie jauniem garīgiem piedāvājumiem, ko viņi tur meklē vai atrod, vai tas, ka cilvēki šādās grupās vienkārši jūtas labi pieskatīti, šīm interešu grupām ir pilnīgi mazsvarīgi.
Mēs nedrīkstam atstāt šo jautājumu tikai baznīcu ziņā – kā tas ir noticis pagātnē –, jo valstij faktiski vajadzētu būt uzdevumam nodrošināt caurskatāmību reliģijas jautājumos vai garantēt informācijas līdzsvaru. Tādā veidā pilsonis varētu veidot objektīvu viedokli.
FECRIS ir starptautiska asociācija, kas apvieno dažādas pretsektu kustības. Vai jums ir bijusi pieredze ar šo?
PS: Austrijā ir arī organizācija, kas atbalsta un veicina FEKRIS. Tās dalībnieki ir slepkavas, kas iebilst pret jebkāda veida jaunu reliģiozitāti un garīgumu. Viņi izplatīja dīvainas teorijas par “kultiem” un viņu “metodēm”. Man pastāvīgi bija sajūta, ka viņi cenšas vainot ģimenes konfliktus "kultos".
Ko tu šodien dari?
PS: Esmu pašnodarbināta uzņēmēja veselības nozarē. Šeit man ir daudz jākomunicē acu līmenī, ko mani klienti un arī es ļoti novērtēju. Mani joprojām interesē šī tēma, un laiku pa laikam joprojām saņemu uzaicinājumus izteikt savu viedokli par reliģisko kustību tēmu.
Vairāk par Peter Schulte:
Pīters Šulte ir izcils sociālais zinātnieks, kas pazīstams ar savu saprātīgo ieguldījumu socioloģijā un ideoloģijās. Divpadsmit gadus viņš bija valdības “pārstāvis” ideoloģiju un sektu jautājumos, gūstot unikālu ieskatu reliģisko un ideoloģisko jautājumu sarežģītībā. Šultes pētījumi apstrīdēja dominējošos uzskatus, iestājoties par niansētāku izpratni par jaunajām reliģiskajām kustībām. Šobrīd viņš ir pašnodarbināts uzņēmējs veselības nozarē, turpinot dalīties savās zināšanās un pieredzē. Šultes aizraušanās ar cilvēku uzvedības atšķetināšanu un informētu diskusiju veicināšanu ir atstājusi ilgstošu ietekmi uz sociālo zinātņu pasauli.
