Dāmas un kungi,
Pirmkārt, es vēlos jums pateikt, ka man ir prieks un gods būt kopā ar jums šovakar.
Pirms izvērstu savas piezīmes franču valodā, es vēlos jums atklāt noslēpumu. Katru reizi, kad es runāju Moljēra valodā, mani zēni man saka 'Mammu, tavs akcents ir šausmīgs...'
Tātad, kā Čērčils teica Klebera laukumā Strasbūrā 1950. gadā, ļaujiet man jūs brīdināt: "Uzmanieties, es runāšu franču valodā."
Taču esiet drošs, ka šīs vietas skaistums, Sorbonnas vēsture mani nav ietekmējusi tiktāl, lai es varētu uzskatīt, ka esmu Lielbritānijas un Eiropas valstsvīrs.
Mēs atšķiras vairākos punktos…
Tomēr, tāpat kā 1950. gadā, mēs esam krustcelēs, un atšķirībā no Otrā pasaules kara sekām, kur dominēja cerība uz labāku nākotni, mums draud vairākas briesmas.
Tāpēc esmu pagodināts, ka varu dalīties šajos vārdos šeit, ar jums.
Un pirms attīstu savas domas, ļaujiet man pateikties Sorbonnai par manis uzņemšanu.
Un paldies žurnālam Grand Continent, kas piedāvāja organizēt šo pasākumu.
Dāmas un kungi,
Es atnācu šovakar runāt par nākotni. Runāt par Eiropu. Eiropas loma arvien bīstamākā un nestabilākā pasaulē. Par Eiropas nozīmi Francijai. Par Eiropas balss nozīmi Tuvajos Austrumos, Āfrikā, Ukrainā, Armēnijā.
Esmu arī ieradies, lai dalītos savā dziļā pārliecībā, ka mēs varam kopā veidot spēcīgu Eiropu, pasaules līderi zaļās un digitālās pārejas jomā. Eiropa, kurai izdodas attālināties no savām atkarībām, lai nodrošinātu mūsu drošību, autonomiju un labklājību. Eiropa, kas reaģē uz izaicinājumiem un ikdienas grūtībām.
Visbeidzot, esmu ieradies, lai pateiktu jums, ka Eiropa nav nekļūdīga un ka tai ir jāattīstās, jāreformējas, lai izvairītos no tā, ka tā kļūst nenozīmīga.
Bet es arī vēlos ar jums parunāt, dzirdēt, no kā jūs sagaidāt jūsu Eiropā. Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām mums ir mazāk nekā viens gads, un es ļoti labi zinu, ka mums ir jādara vairāk, lai pārliecinātu cilvēkus par mūsu kolektīvā projekta pievienoto vērtību.
Nav labākas vietas, kur vadīt šādu diskusiju, kā šeit, Sorbonnā, zināšanu un domu vietā.
Dāmas un kungi,
Pasaule saskaras ar izaicinājumiem vairākās frontēs. Dažas no šīm frontēm atrodas pie Eiropas sliekšņa, mūsu austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs.
Izmisīgā situācija Gazā met ēnu pār visu reģionu. Reakcija uz šo situāciju noteiks šī reģiona un Eiropas nākotni.
Nekas nevar attaisnot vai attaisnot veselu kopienu, bērnu, sieviešu, vīriešu un jauniešu izvarošanu, nolaupīšanu, spīdzināšanu un nogalināšanu. Šos šausminošos aktus veica teroristu organizācija. Tiksim skaidrībā par šo. Hamas nepārstāv palestīniešu tautas likumīgās vēlmes. Viņi viņiem traucē.
Hamas nevar ļaut rīkoties nesodīti. Nolaupītie ķīlnieki ir jāatbrīvo.
Situācija Gazā ir šausminoša. Tā ir humanitāra krīze. Tāpēc Eiropa ir aicinājusi uz humanitāro pauzi, deeskalāciju un pilnīgu starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu.
Civiliedzīvotājiem un nevainīgiem cilvēkiem nav jāmaksā par Hamas nicināmajām darbībām.
Mums ir jāizbeidz terors, un mums ir jāspēj to izdarīt, nodrošinot civiliedzīvotāju, bērnu, žurnālistu drošību un dzīvības un nevēršoties pret civilajām infrastruktūrām.
Eiropai ir svarīgi, kā Izraēla reaģēs.
Eiropa ir gatava uzņemties saistības ilgtermiņā, lai strādātu pie ilgstoša miera Tuvajos Austrumos. Jo Eiropa ir iemācījusies pārvarēt nepārvaramo un ir spējusi atrast ceļu uz mieru. Francija to pārāk labi zina, tā ir bijusi viena no galvenajām Eiropas samierināšanās dalībniecēm.
Mēs atbalstām godīgu un taisnīgu risinājumu iesaistītajām pusēm, pamatojoties uz divu valstu līdzāspastāvēšanu. Mēs turpināsim virzīt to uz priekšu.
Sarežģītā situācija Tuvajos Austrumos nevar novērst mūsu uzmanību no tā, kas citādi tiek izspēlēts mūsu austrumu frontē.
Eiropā daudzi uzskatīja, ka ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar Maskavu, tostarp Krievijas gāzes imports, ir stabilitātes faktori. Tas bija nepareizi.
Patiesība ir tāda, ka nekas netraucēja Krievijai brutālā, nepamatotā un nelikumīgā veidā iebrukt Ukrainā. Un šis karš, kas notiek mūsu kontinentā, skar mūs visus.
Mūsu atbalsts Ukrainai nekādā gadījumā nedrīkst vājināties. Pretēji tam, ko domā prezidents Putins, mēs neļausim iestāties nogurumam. Runa ir par Eiropas, kā arī par Ukrainas drošību.
Šajā kontekstā Eiropai ir jāatbild uz ļoti nopietniem jautājumiem.
Vai mūsu demokrātijas ir pietiekami spēcīgas, lai reaģētu uz kopējiem draudiem?
Vai mūsu atvērtā ekonomika, mūsu tiesiskums var izturēt uzbrukumus?
Vai starptautiskās attiecības ir jāpārvalda “spēcīgākā likumam”?
Tie ir Eiropai būtiski jautājumi. Mums neatliek nekas cits kā stingri un drosmīgi aizstāvēt savu civilizāciju.
Mums ir enerģiski jāaizstāv savas vērtības un liberālās demokrātijas politiskie modeļi.
Tas notika Ukrainā.
Alternatīvas nav. Es domāju, ir viens... Bet tā būtu morāla un politiska kļūda pamest Ukrainu. Krievija neapstāsies ar šo impulsu.
Ikviens šeit zina šo otru Vinstona Čērčila teikumu Minhenes vienošanās laikā: “Jums tika dota izvēle starp karu un negodu. Jūs izvēlējāties negodu, un jums būs karš."
Ja šodien Eiropas Savienība ir izvēlējusies masveidā atbalstīt Ukrainu, tā vēlas divas lietas: godu un mieru! Bet īsts miers, kura pamatā ir Ukrainas brīvība un neatkarība
Un, lai gan Āfrikā, it īpaši Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, notiek nepieredzēts destabilizācijas un plēsonības vilnis, ir steidzami jāatkāpjas no mūsu pozas, labākajā gadījumā naivajā, patiesībā piekāpjoties šim lielajam kontinentam.
Es piekrītu jūsu pārliecībai, dārgie Gilles un Matheo, ka, lai gūtu panākumus savā ģeopolitiskajā pārejā, Eiropai ir jāatbrīvojas no dažiem sliktiem ieradumiem. Mums ir jāpārtrauc sava veida augstprātība pret Āfriku.
Mums ir jādomā par kontinentālo mērogu.
Domāšana kontinenta mērogā nozīmē ļaut Eiropai runāt uz vienlīdzīgiem pamatiem ar galvenajiem kontinentiem.
Lai to izdarītu, mums ir jāiegulda mūsu attiecībās ar Latīņamerikas valstīm. Mums arī jādod jauns impulss mūsu vēsturiskajai transatlantiskajai partnerībai.
Es atkārtoju to bez naivuma, balstoties uz mūsu stiprajām pusēm, uzņemoties mūsu intereses un aizstāvot mūsu vērtības, kas visas ir mūsu Eiropas modeļa būtiskas sastāvdaļas.
Dārgie draugi,
Eiropa saskaras arī ar problēmām savās robežās.
Cilvēkiem ir grūtības samaksāt rēķinus. Globālās sasilšanas un digitālās pārejas steidzamība ietekmē mūsu ekonomiku un darbavietas. Bažas rada arī migrācijas jautājumi.
Ņemot to vērā, eiropiešiem ir vajadzīgas atbildes. Ņemot to vērā, mums ir jānodrošina viņu drošība: fiziskā drošība, ekonomiskā drošība, sociālā un vides drošība.
Šajā nolūkā Eiropai ir pienācis laiks uzņemties jaunu atbildību. Lai Eiropa kļūst par varas un neatkarības projektu.
Eiropas nākotni noteiks mūsu spēja saglabāt suverēnu un konkurētspējīgu. Ar mūsu spēju kļūt par līderi digitālajā un klimata pārejā. Atteikšanās no mūsu enerģētiskās atkarības un lielo digitālo uzņēmumu dominēšanas izbeigšana.
Tāpēc mēs gatavojamies nākotnei, apņemoties līdz 2050. gadam panākt oglekļa neitralitāti. Eiropas Zaļais kurss attiecas tikpat lielā mērā uz mūsu energoapgādes drošību un mūsu konkurētspējas stiprināšanu, kā uz vides un klimata pāreju.
Tomēr mums ir jānodrošina, lai šajā pārejā neviens nepaliktu novārtā. Mums ir jānodrošina, lai mūsu mazākajām nozarēm, uzņēmumiem un iedzīvotājiem būtu nepieciešamie drošības tīkli.
Mums arī labāk jāpaskaidro, kāpēc šī pāreja ir nepieciešama, lai veicinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, radītu jaunas darbavietas un vadītu rītdienas industriālo revolūciju.
Neviena no mūsu politikām nedarbosies bez sociālās pieņemamības un tad, ja īstenotie pasākumi nebūs ne reāli, ne pragmatiski.
Digitāls ir arī izaicinājums, kas mums vēl ir priekšā.
Ar likumiem par digitālajiem tirgiem un pakalpojumiem un mākslīgo intelektu Eiropa jau ir uzņēmusies vadību tādu standartu noteikšanā, kuriem paredzēts kļūt globāliem. Šī normatīvā vara ir mūsu neatkarības garants.
Migrācija satrauc arī eiropiešus.
Pārāk bieži mēs esam redzējuši strīdus starp valstu valdībām par laimes laivu uzņemšanu Vidusjūrā.
Nevienu dalībvalsti nedrīkst atstāt vienu, lai uzņemtos nesamērīgu atbildību. Visām dalībvalstīm ir jābūt vienotām, saskaroties ar migrācijas problēmām.
Mēs nevaram atstāt šo jautājumu populistisku spēku rokās, kuri priecājas par mūsu neefektivitāti, nesniedzot reālus risinājumus sarežģītai problēmai.
Arī eiropiešu vidū mēs strādājam pie tiesiskā regulējuma, kas būs godīgs pret tiem, kam nepieciešama aizsardzība. Tiesiskais regulējums, kas būs stingrs attiecībā uz tiem, kuriem nav tiesību uz patvērumu. Visbeidzot, tiesiskais regulējums, kas skars kontrabandistus, kuri gūst labumu no neaizsargātāko nabadzības.
Mēs to esam parādā saviem līdzpilsoņiem, esam parādā arī tiem, kas riskē ar savu dzīvību migrācijas ceļā. Jo aiz figūrām vienmēr slēpjas cilvēku dzīvības, reizēm traģiski stāsti un cerība uz labāku dzīvi.
Pēc desmit gadu pūliņiem mēs beidzot esam gatavi izkļūt no strupceļa.
Dāmas un kungi,
Vēl viens izaicinājums, ar kuru es vēlētos pievērsties, ir informācijas kara vai, pareizāk sakot, dezinformācijas problēma.
Dezinformācija, kas skārusi mūsu liberālās demokrātijas un sabiedrības kopš 2000. gadu mijas līdz ar interneta un sociālo tīklu attīstību.
Dezinformācija ir veca kā pasaule. Mākslīgā intelekta tehnoloģiskie rīki, sociālie tīkli sniedz tam vēl nebijušu sasniedzamību.
Un tās ir absolūtas briesmas.
Šīs briesmas ir vēl jo lielākas, jo tās pastiprina tādas valstis kā Krievija un Irāna, kuras ir tikai demokrātijas tikumības paraugi un kuras lieliski pūš uz mūsu politisko ainu polarizācijas oglēm.
Mērķis ir viens: noniecināt demokrātijas. Metode ir nemainīga: sēt šaubas.
Vairāk nekā jebkad agrāk mums ir jāveic nepieciešamie pasākumi un jāapbruņojas, lai cīnītos pret šo ofensīvu.
Jā, pasaule kļūst arvien bīstamāka. Jā, Eiropa saskaras ar lieliem izaicinājumiem.
Bet mums ir jāturas. Turieties, lai veidotu un aizstāvētu mieru un brīvību. Mums nav tiesību aizmirst, kas mēs esam un ko vēlamies. Mums pašiem, mūsu bērniem un Eiropai.
Es esmu daļa no paaudzes, kas bija bērns, kad krita Berlīnes mūris, kad cilvēki ieradās Tjaņaņmeņas laukumā... Paaudze, kas atcerējās Padomju Savienības sabrukumu un miljoniem eiropiešu nevaldāmo prieku, beidzot brīvi izvēlēties savu likteni. Mēs pārdzīvojām šo uzvaru.
Taču laika gaitā mēs esam kļuvuši pārāk pārliecināti par šīs brīvības stabilo un acīmredzamo raksturu. Ekstrēmas kustības ir pie varas vārtiem un tur Eiropā. Vai pat piedalīties tajā.
Un tāpēc mums ir nopietni jāpārdomā un jāreformē Eiropa. Eiropas integrācijas vēsture mums ir parādījusi, ka tieši caur krīzēm mēs uzņemamies atbildību, ka Eiropa attīstās, pārveidojas, attīstās un nostiprinās.
Un, lai gan daudziem mūsu pilsoņiem tas var šķist tāls, dažreiz satraucošs, mums ir jārisina jautājums par paplašināšanos kopumā.
Pasaule mūs negaida. Ja mēs uzdrīkstēsimies mainīties, mūsu kolektīvais projekts stagnēs un zaudēs savu nozīmi. Mums ir jāpielāgojas jaunajai ģeopolitiskajai realitātei, ko es jau minēju. Ja mēs neatbildēsim kaimiņu aicinājumam, to darīs citi ģeopolitiskie spēlētāji un aizpildīs robu pie mūsu robežām.
Mums bija tādas pašas bailes pirms 2004. gada paplašināšanās. Tomēr vēsture mums ir parādījusi, ka paplašināta Eiropas Savienība, kuras pamatā ir skaidri mērķi, kalpo Eiropas miera, drošības, stabilitātes un labklājības aizstāvēšanai starptautiskajā arēnā.
Uzvar visas dalībvalstis un eiropieši.
Tāpēc mēs cīnījāmies par to, lai Ukrainai un Moldovai tiktu piešķirts ES kandidātvalsts statuss. Tāpēc mēs uzskatām, ka sarunās ar Rietumbalkāniem ir jāpanāk progress.
Jo cerība uz iestāšanos dod šīm valstīm eiropeisku perspektīvu un dod impulsu demokrātisko reformu virzīšanai.
Taču šādu perspektīvu nevar realizēt bez mūsu politiskā projekta institucionālajām reformām. Savienība, kurā ir trīsdesmit, trīsdesmit trīs vai trīsdesmit pieci cilvēki, nevarēs darboties saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā divdesmit septiņi.
Mūsu institucionālās struktūras un procedūru reformēšana un Eiropas budžeta reforma ir ļoti svarīga. Mūsu struktūrpolitikas pielāgošana ir vienlīdz svarīga, lai tās atbilstu kandidātvalstīm jau labu laiku pirms to pievienošanās, kā arī ļautu Savienībai tās integrēt.
Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas mūs sagaida.
Par spīti tam, ko tikko teicu, pēc būtības esmu optimistisks. Esmu pārliecināts, ka, ja mums izdosies izveidot paplašinātu, vērienīgu, vienotu un saskaņotu Savienību; efektīva Savienība, kas nevienu neatstāj novārtā un risina mūsu līdzpilsoņu konkrētās bažas, vienlaikus saglabājot savu vietu pasaulē, tad tā būs mūsu labākā atbilde uz populismu un ekstrēmismu.
Dāmas un kungi,
Gatavojoties jūnija Eiropas Parlamenta vēlēšanām, svarīgāk nekā jebkad agrāk ir kopīgi pārdomāt lomu, kādu Eiropa spēlē, un jo īpaši par lomu, kādu mēs tai vēlamies piešķirt…
Esmu jaunākais prezidents Eiropas Parlamenta vēsturē. Esmu tikai trešā sieviete šajā amatā pēc Simonas Veila un Nikolas Fonteinas. Un, ja es varu šeit stāvēt jūsu priekšā, tas ir pateicoties kaujām, kuras cīnījās šīs divas apbrīnojamās sievietes.
Es saprotu savu atbildību pret viņiem, pret visām sievietēm, kas nāks pēc manis, pret mūsu Eiropas projektu.
Un tāpēc šajā mūsu vēstures kritiskajā brīdī es vēlos aicināt visas franču sievietes un vīriešus uzņemties saistības.
Ja uzskatāt, ka mūsu kopprojekta virziens nav pareizais vai, tieši otrādi, ja vēlaties to padziļināt, apņemieties sevi! Jūsu pienākums ir to mainīt.
Negaidiet, kad kāds cits to izdarīs jūsu vietā. Tāpēc dodieties balsot, atrodiet savu balsi, atrodiet iemeslu un cīnieties par to.
Tici Eiropai. Eiropa ir pelnījusi tikt aizstāvēta, un mums visiem ir sava loma šajā jautājumā.
Pēdējais vārds, dārgie draugi,
Es zinu, cik ļoti frančiem patīk citēt savas pagātnes izcilus vīriešus. Tātad, kā es varu beigt savu runu, nepieminot to, kurš devis savu vārdu šim skaistajam amfiteātrim un kurš atpūšas netālu no šejienes.
Kardināls Rišeljē reiz teica: "Mums ir daudz jāklausās un maz jārunā, lai mums izdotos labi...".
Varbūt es runāju pārāk daudz, bet tagad esmu gatavs klausīties.
Paldies.
"Pieklājības tulkojums – pieejama oriģinālā versija franču valodā šeit".
