Autors: Martins Hēgers.
Uz kādu Eiropu mēs ejam? Un, konkrētāk, kur ir Baznīcas un Vai baznīcas kustības virzās pašreizējā pieaugošās nenoteiktības apstākļos? Baznīcu sarukšana noteikti ir ļoti sāpīgs zaudējums. Bet katrs zaudējums var radīt vairāk vietas un vairāk brīvības sastapties ar Dievu.
Šos jautājumus nesen uzdeva vācu filozofs Herberts Lauenrots.Kopā par Eiropu” tikšanās Timišoarā. Tomēr viņam jautājums ir par to, vai kristieši ir ticami kopdzīves liecinieki. https://together4europe.org/en/spaces-for-life-a-call-for-unity-from-together-for-europe-in-timisoara/
Franču rakstnieks Šarls Pegī aprakstīja "mazo māsu cerību", kas nes sevī ticību un mīlestību bērnišķīgā impulsivitātē. Tas paver jaunus apvāršņus un liek mums pateikt “un tomēr”, aizvedot mūs nezināmā teritorijā.
Ko tas nozīmē Baznīcām? Šķiet, ka katedrāļu laiki ir beigušies. Parīzes Dievmātes katedrāle deg… bet kristiešu dzīve izmirst. Tomēr kristīgo kustību harizmas var pavērt jaunus ceļus. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā dzima vairākas kustības, piemēram, ugunskristības.
Sabiedrības liktenis ir atkarīgs no “radošajām minoritātēm”.
Džozefs Ratcingers, topošais pāvests Benedikts XVI, ir atzinis šī jēdziena nozīmīgumu kopš 1970. gada. Kristietība jau no pašiem pirmsākumiem ir bijusi minoritāte, unikāla veida minoritāte. Atjaunotā apziņa par šo raksturīgo tās identitātes faktu ir liels solījums nākotnē.
Piemēram, dzimumu un autoritārās politikas jautājumi izslēdz, šķeļ un polarizē. Savstarpīgums, kas rodas no harizmu atzīšanas un draudzības, kuras centrā ir Kristus, ir divi būtiski pretindes.
Par savstarpīgumu Helmuts Niklass, viens no kopas Eiropai tēviem, rakstīja: “Tikai tad, kad mums patiešām izdodas saņemt savu pieredzi par Dievu, mūsu harizmas un dāvanas no citiem jaunā un dziļākā veidā, mūsu tīkls izveidosies. tiešām būs nākotne!”
Un, runājot par draudzības nozīmi, filozofe Anne Applebauma atzīmēja: “Mums ar vislielāko rūpību jāizvēlas savi sabiedrotie un draugi, jo tikai ar viņiem ir iespējams pretoties autoritārismam un polarizācijai. Īsāk sakot, mums ir jāveido jaunas alianses.
Kristus apslēptā seja ceļā uz Emmausu
Kristū naida un šķirtības sienas ir nojauktas. Stāsts par Emmau liek mums saprast to: savā ceļojumā abi mācekļi ir dziļi ievainoti un sašķelti, bet caur Kristus klātbūtni, kas viņiem pievienojas, dzimst jauna tagadne. Mēs kopā esam aicināti būt šīs “Emausa prasmes”, kas nes izlīgumu, nesējiem.
Arī slovākiete Mária Špesova no Eiropas Kopienu tīkla ir meditējusi par Emmausas mācekļiem. Nesen viņa satika dažus jauniešus, kuri bija ņirgājušies par kristiešiem, apgalvojot, ka viņi kļūdās.
Emmausas mācekļu pieredze dod viņai cerību. Jēzus paslēpa savu seju, lai celtu viņu sirdis gaismā un piepildītu tās ar mīlestību. Viņa cer, ka šiem pusaudžiem būs tāda pati pieredze: atklāt Jēzus apslēpto seju. Un šī seja parādās caur mūsu pašu!
Ruksandra Lambru, rumāņu pareizticīgā un Fokolāru kustības dalībniece, izjūt šķelšanos Eiropā, kad runa ir par pandēmiju, vakcīnām pret koronavīrusu un Izraēlas valsti. Kur ir solidaritātes Eiropa, kad argumenti izslēdz mums dārgās vērtības un kad mēs noliedzam citu esamību vai dēmonizējam tās?
Ceļš uz Emmau viņai parādīja, ka ir būtiski dzīvot ticībā mazās kopienās: kopā mēs ejam pie Kunga.
Sociālās un politiskās dzīves ietekmēšana caur kristīgajām vērtībām
Saskaņā ar Jauno vīriešu kristīgās asociācijas biedra Valerian Grupp teikto, 2060. gadā tikai ceturtā daļa Vācijas iedzīvotāju piederēs katoļu un protestantu baznīcām. Jau šobrīd “lielā Baznīca” vairs nepastāv; tai pieder mazāk nekā puse iedzīvotāju, un kopējā pārliecība izzūd.
Bet Eiropai ir vajadzīga mūsu ticība. Mums tas ir jāatgūst, satiekoties ar cilvēkiem un aicinot viņus nodibināt attiecības ar Dievu. Pašreizējā Baznīcu situācija atgādina pirmo Jēzus mācekļu situāciju ar viņu “mobilajām Baznīcām”.
Runājot par Kostu Mygdalisu, padomnieku Starpparlamentu asamblejā pareizticības jautājumos, pareizticīgo kustībā, kas apvieno parlamentāriešus no 25 valstīm, viņš atzīmē, ka noteiktas politiskās aprindas mistificē Eiropas vēsturi, cenšoties izdzēst kristīgās ticības mantojumu. Piemēram, Eiropas Padomes izdotās grāmatas par Eiropas vērtībām 336 lappusēs nekur nav pieminētas kristīgās vērtības!
Tomēr mūsu kā kristiešu pienākums ir izteikties un ietekmēt sabiedrību... pat ja Baznīcas dažkārt ar aizdomām raugās uz politikā iesaistītajiem cilvēkiem.
Edouard Heger, bijušais prezidents un Slovākijas premjerministrs, arī aicina kristiešus iziet un runāt ar drosmi un mīlestību. Viņu aicinājums ir būt izlīguma cilvēkiem.
"Es esmu šeit ieradies tikai ar vienu lūgumu," viņš saka. Mums esat vajadzīgi kā politiķi. Mums ir vajadzīgi arī kristieši politikā: viņi nes mieru un kalpo. Eiropai ir kristīgas saknes, taču tai ir jādzird evaņģēlijs, jo tā to vairs nezina.
Aicinājums uz drosmi un uzticību, ko saņēmu no Timišoāras, ir apkopots šādos svētā Pāvila vārdos: “Mēs esam Kristus sūtīti vēstneši, un ir tā, it kā pats Dievs caur mums izteiktu savu aicinājumu: mēs jūs lūdzam vārdā. Kristus, samierinieties ar Dievu” (2. Kor. 5,20).
Foto: Jaunieši tradicionālajos tērpos no Rumānijas, Ungārijas, Horvātijas, Bulgārijas, Vācijas, Slovākijas un Serbijas, kas visi atrodas Timišoarā, atgādināja, ka esam Eiropas centrā.
