Vispusīgā analīzē par mazākumtautību reliģisko konfesiju sociālo darbību Spānijā akadēmiķi Sebastjans Mora Rosado, Giljermo Fernandess Maillo, Hosē Antonio Lopess-Ruizs un Agustīns Blanko Martins publicē savus atklājošos atklājumus. “Cuestiones de Pluralismo” 3. sējums, 2. numurs uz 2023. gada otro pusi.
Rakstā uzsvērts, ka Eiropas sabiedrība ir piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas savā reliģiskajā pieredzē, neskatoties uz sekularizācijas socioloģiju prognozēm, kas paredzēja tās bojāeju. Šajā kontekstā Spānija saskaras ar unikāliem izaicinājumiem, ko raksturo pastāvīga tendence reliģisko daudzveidību padarīt neredzamu. Pēc Díez de Velasco (2013) domām, pastāv dziļi iesakņojusies uztvere, kas saista reliģisko daudzveidību ar svešumu un katoliciskumu ar spānismu.
Pētījums, ko atbalsta Plurālisma un līdzāspastāvēšanas fonds, pievēršas sabiedrības zināšanu trūkumam par nekatolisko reliģisko konfesiju sociālo rīcību Spānijā. Lai gan ir veikti daži daļēji pētījumi, pētījums tiek pasniegts kā novatoriska iniciatīva, sniedzot pilnīgāku redzējumu par šo sociālo realitāti.
Pētījuma ietvaros tiek piedalītas tādas konfesijas kā budisma, evaņģēliskā, Bahājiešu ticība, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus baznīca, Sv Scientology, ir izcelti ebreji, musulmaņi, pareizticīgie, Jehovas liecinieki un sikhi. Šī pieeja ietver gan kvantitatīvu, gan kvalitatīvu analīzi, lai “kartētu” šo ticību sociālo darbību, pārbaudot resursus, uztveri un iekšējās vērtības.
Viens no galvenajiem atklājumiem ir šo sociālo darbību zemā redzamība salīdzinājumā ar citām valstīm, kuras ir iedziļinājušās līdzīgās analīzēs. Rezultāti atklāj, ka kopumā šīs konfesijas veic savu sociālo darbu vietējā līmenī ar nelielām struktūrām un spēcīgu brīvprātīgo iesaisti. Turklāt finansējumu galvenokārt iegūst no pašu resursiem, ar ierobežotu valsts vai privātā sektora atbalstu.
Rakstā arī uzsvērta šo konfesiju un valsts pārvaldes iestāžu attiecību sarežģītība. Lai gan dažas konfesijas vēlas īpašu atzīšanu kā reliģiskas vienības sociālās darbības jomā, tas var radīt izaicinājumus sekulārisma un apziņas brīvības ziņā, kā arī pretrunīgus vienlīdzības principus sabiedrisko pakalpojumu piešķiršanā.
Pētījumā uzsvērta organizētas sociālās darbības nozīme, koncentrējoties uz pamata palīdzības programmām un sociālās veicināšanas pasākumiem. Tas arī izceļ iekšējā atbalsta īpatnību, ko šīs konfesijas sniedz saviem sekotājiem, vienlaikus saglabājot atklātu apņemšanos pret tiem, kas nepiekrīt viņu pārliecībai.
Viens no jautājumiem, kas virzās pāri pētījumam, ir uzskats, ka šīs sociālās darbības varētu būt motivētas ar prozelītu. Tomēr fokusa grupu dalībnieki uzsver sociālās darbības un prozelītisma nošķiršanu, aizstāvot garīgo vajadzību apmierināšanas nozīmi, neiesaistoties invazīvās praksēs.
Visbeidzot, autori noslēdz, norādot uz nepieciešamību mainīt šo reliģisko konfesiju neredzamību un veicināt to sadarbību ar citām sabiedriskām un trešā sektora sociālās darbības vienībām. Viņi uzskata, ka sociālā darbība var būt priviliģēta telpa, lai parādītu šo reliģisko tradīciju sabiedrisko un sociālo dimensiju, tādējādi veicinot postsekulāras, plurālas un demokrātiskas sabiedrības veidošanu. Lai gan uzdevums ir sarežģīts, tas tiek uztverts kā būtisks tādas sabiedrības veidošanai, kurā reliģiskā daudzveidība ir īsts pilsonības “nozīmes rezervuārs”.
