By Svētais Aleksandrijas Athanasijs
Nodaļa 1
Antonijs pēc dzimšanas bija ēģiptietis, no cēliem un diezgan bagātiem vecākiem. Un viņi paši bija kristieši un viņš tika audzināts kristīgi. Un, kamēr viņš bija bērns, viņu audzināja viņa vecāki, nezinot neko citu kā tikai viņus un viņu mājas.
* * *
Kad viņš uzauga un kļuva par jaunību, viņš nevarēja izturēt studēt pasaulīgās zinātnes, bet gribēja atrasties ārpus zēnu sabiedrības, tiecoties dzīvot saskaņā ar Jēkaba rakstīto, vienkārši savās mājās.
* * *
Tā viņš parādījās Tā Kunga templī kopā ar saviem vecākiem starp ticīgajiem. Un viņš nebija ne vieglprātīgs kā zēns, ne kļuva augstprātīgs kā vīrietis. Bet viņš arī paklausīja saviem vecākiem un nodevās grāmatu lasīšanai, saglabājot viņiem labumu.
* * *
Viņš arī savus vecākus, kā zēns mērenos materiālos apstākļos, nelūdza pēc dārga un daudzveidīga ēdiena, nemeklēja tā priekus, bet apmierinājās tikai ar to, ko ieguva, un neko vairāk nevēlējās.
* * *
Pēc vecāku nāves viņš palika viens ar mazo māsu. Un tad viņam bija kādi astoņpadsmit vai divdesmit gadi. Un viņš viens pats rūpējās par māsu un māju.
* * *
Taču vēl nebija pagājuši seši mēneši kopš viņa vecāku nāves, un, kā ierasts, dodoties uz Tā Kunga templi, viņš domās koncentrēti staigādams pārdomāja, kā apustuļi visu atstājuši un sekojuši Pestītājam; un kā tie ticīgie, saskaņā ar Apustuļu darbos rakstīto, pārdodot savu īpašumu, atnesa savu vērtību un nolika to pie apustuļu kājām, lai izdalītu to trūkumcietējiem; kāda un cik liela cerība uz tādiem ir debesīs.
* * *
To pie sevis domādams, viņš iegāja templī. Un tad notika, ka tika lasīts Evaņģēlijs, un viņš dzirdēja, kā Tas Kungs teica bagātajam: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej un pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un nāc, seko Man! un tev būs debesu dārgums”.
* * *
Un it kā viņš būtu saņēmis no Dieva piemiņu un domas par svētajiem apustuļiem un pirmajiem ticīgajiem, un it kā Evaņģēlijs būtu lasīts tieši viņam - viņš nekavējoties atstāja templi un atdeva saviem līdzcilvēkiem īpašumus, kas viņam piederēja no viņa senči (viņam bija trīssimt hektāru aramzeme, ļoti labi), lai viņi ne ar ko netraucē ne viņam, ne māsai. Tad viņš pārdeva visu atlikušo kustamo mantu, kas viņam bija, un, savācis pietiekamu naudas summu, izdalīja to nabagiem.
* * *
Nedaudz no īpašuma viņš paturēja savai māsai, bet, kad viņi atkal iegāja templī un dzirdēja Kungu evaņģēlijā runājam: “Neuztraucieties par rītdienu”, viņš to vairs nevarēja izturēt – izgāja ārā un izdalīja šo. cilvēkiem vidējā situācijā. Un uzticēdams savu māsu pazīstamām un uzticamām jaunavām, dodot viņu audzināt jaunavu mājā, viņš pats nodevās askētiskai dzīvei ārpus savas mājas, koncentrējoties uz sevi un dzīvojot askētisku dzīvi. Tomēr tajā laikā Ēģiptē vēl nebija pastāvīgu klosteru, un neviens vientuļnieks nepazina tālo tuksnesi. Ikviens, kurš gribēja sevi padziļināt, praktizēja viens pats netālu no sava ciema.
* * *
Toreiz tuvējā ciematā dzīvoja vecs vīrs, kurš kopš jaunības bija dzīvojis klostera dzīvi. Kad Antonijs viņu ieraudzīja, viņš sāka konkurēt ar viņu labestībā. Un no sākuma arī viņš sāka dzīvot ciema tuvumā. Un, kad viņš tur dzirdēja par kādu, kas dzīvo tikumīgu dzīvi, viņš gāja un meklēja viņu kā gudru bišu un neatgriezās savā vietā, kamēr nebija viņu redzējis. un tad, it kā paņēmis no tā kādu krājumu ceļā uz tikumu, atkal atgriezās tur.
* * *
Tādējādi viņš izrādīja vislielāko vēlmi un vislielāko degsmi vingrināties šīs dzīves grūtībās. Viņš strādāja arī ar rokām, jo dzirdēja: "Kas nestrādā, lai neēd." Un visu, ko viņš nopelnīja, viņš iztērēja daļēji sev, daļēji trūcīgajiem. Un viņš lūdza nemitīgi, jo bija iemācījies, ka mums ir jālūdz nemitīgi sevī. Lasot viņš bija tik uzmanīgs, ka neko no rakstītā nepalaida garām, bet visu paturēja atmiņā, un beigās tā kļuva par viņa paša domu.
* * *
Ar šādu uzvedību Antoniju mīlēja visi. Un tikumīgajiem cilvēkiem, pie kuriem viņš devās, viņš patiesi paklausīja. Viņš sevī pētīja katra centienu un dzīves priekšrocības un ieguvumus. Un viņš novēroja viena šarmu, otra pastāvību lūgšanās, trešā mieru, ceturtā labdarību; piedalījies citam modrībā un citam lasīšanā; viens brīnījās par viņa pacietību, otrs par gavēni un noliekšanos; viņš atdarināja citu lēnprātībā, citu laipnībā. Un viņš vienlīdz ņēma vērā dievbijību pret Kristu un visu mīlestību vienam pret otru. Un tā piepildījies, viņš atgriezās savā vietā, kur devās ceļā viens. Vārdu sakot, savācot sevī labās lietas no visiem, viņš centās tās izpaust sevī.
Bet pat pret saviem līdziniekiem vecuma ziņā viņš neizrādīja sevi skaudīgs, izņemot to, ka viņš tikumībā nebūtu zemāks par tiem; un to viņš darīja tā, ka nevienu neapbēdināja, bet arī viņi priecājās par viņu. Tā visi labie apmetnes ļaudis, ar kuriem viņš bija sazinājies, viņu tā redzot, sauca viņu par Dievu mīlošu un sveica, daži kā dēlu, citi kā brāli.
Nodaļa 2
Bet labā ienaidnieks – skaudīgais velns, redzot jauneklī tādu iniciatīvu, to nevarēja paciest. Bet to, ko viņam bija paradums darīt ar visiem, viņš apņēmās darīt arī pret viņu. Un viņš vispirms kārdināja viņu novirzīt no ceļa, ko viņš bija izvēlējies, ieaudzinot viņā atmiņu par viņa īpašumiem, rūpēm par māsu, ģimenes saitēm, naudas mīlestību, slavas mīlestību, baudu. par ēdienu daudzveidību un citām dzīves burvībām, un visbeidzot – par labvēļa skarbumu un to, cik daudz pūļu tas prasa. Tam viņš pievienoja savu fizisko vājumu un ilgo laiku mērķa sasniegšanai. Vispār viņš savā prātā pamodināja veselu gudrības virpuli, vēlēdamies viņu atrunāt no pareizās izvēles.
* * *
Bet, kad ļaundaris redzēja sevi bezspēcīgu pret Antonija lēmumu un vēl vairāk – sakāvušos no sava stingrības, gāztu no stiprās ticības un kritušu viņa nepielūdzamo lūgšanu dēļ, tad viņš kā nakts sāka cīnīties ar citiem ieročiem pret jauno vīrieti. laikam viņš viņu biedēja ar visādiem trokšņiem, un pa dienu viņš tik ļoti nokaitināja, ka tie, kas vēroja no malas, saprata, ka starp abiem notiek kautiņš. Viens iedvesa netīras domas un idejas, bet otrs ar lūgšanu palīdzību pārvērta tās labās un spēcināja savu ķermeni ar gavēni. Šī bija Antonija pirmā cīņa ar velnu un viņa pirmais varoņdarbs, taču tas vairāk bija Glābēja varoņdarbs Antonijā.
Bet ne Antonijs nepalaida vaļā viņa pakļauto ļauno garu, ne arī ienaidnieks, būdams sakauts, nepārstāja slazdīt. Tāpēc, ka pēdējais turpināja ložņāt apkārt kā lauva, meklējot kādu iespēju pret viņu. Tāpēc Antonijs nolēma pieradināt sevi pie stingrāka dzīvesveida. Un tāpēc viņš tik ļoti nodevās modrībai, ka bieži visu nakti pavadīja negulējis. Ēda vienu reizi dienā pēc saulrieta. Dažreiz pat ik pēc divām dienām, un bieži vien reizi četrās dienās viņš ēda. Tajā pašā laikā viņa ēdiens bija maize un sāls, un dzēriens bija tikai ūdens. Par gaļu un vīnu nav jārunā. Gulēšanai viņš bija apmierināts ar niedru paklājiņu, visbiežāk guļot uz kailas zemes.
* * *
Kad viņš bija tā atturējies, Antonijs devās uz kapsētu, kas atradās netālu no ciema, un pavēlējis kādam no paziņām atnest maizi reti – reizi daudzās dienās, iegāja kādā no kapiem. Viņa paziņa aizvēra aiz sevis durvis un viņš palika iekšā viens.
* * *
Tad ļaundaris, nevarēdams to izturēt, nāca vienu nakti kopā ar veselu ļauno garu pūli un sita un grūstīja viņu tā, ka atstāja viņu guļam zemē apmulsušu no bēdām. Nākamajā dienā atnāca paziņa, lai viņam atnestu maizi. Bet, tiklīdz viņš atvēra durvis un ieraudzīja viņu guļam uz zemes kā mirušu, viņš to pacēla un aiznesa uz ciema baznīcu. Tur viņš noguldīja viņu uz zemes, un daudzi radinieki un ciema iedzīvotāji sēdēja ap Antoniju kā ap mirušu cilvēku.
* * *
Kad pusnaktī Antonijs atnāca pie sevis un pamodās, viņš redzēja, ka visi guļ, un tikai paziņa bija nomodā. Tad viņš pamāja, lai nāk pie viņa, un lūdza viņu pacelt un aizvest atpakaļ uz kapsētu, nevienu nepamodinot. Tā tas vīrietis viņu aiznesa un pēc durvju aizvēršanas, tāpat kā iepriekš, atkal palika iekšā viens. Viņam nebija spēka piecelties no sitieniem, bet viņš apgūlās un lūdza.
Un pēc lūgšanas viņš skaļā balsī teica: “Šeit es esmu – Entonijs. Es nebēgu no taviem sitieniem. Pat ja tu mani sitīsi vēl, nekas mani neatšķirs no manas mīlestības uz Kristu. Un tad viņš dziedāja: "Ja kaut vesels pulks būtu salikts pret mani, mana sirds nebaidītos."
* * *
Un tā, askētiskais domāja un izteica šos vārdus. Un ļaunais labā ienaidnieks brīnījās, ka šis cilvēks pat pēc sitieniem uzdrošinājās ierasties tajā pašā vietā, pasauca savus suņus un, dusmās plosīdamies, sacīja: “Redzi, ar sitieniem, ko tu nedari, mēs varētu viņu nogurdināt. bet viņš joprojām uzdrošinās runāt mums pretī. Sāksim pret viņu citādi!”
Tad naktī viņi radīja tik skaļu troksni, ka visa vieta šķita drebēt. Un šķita, ka dēmoni sagruva četras nožēlojamās mazās istabas sienas, radot iespaidu, ka tie iebrūk caur tām, pārvērtušies dzīvnieku un rāpuļu veidolā. Un tūdaļ vietu piepildīja lauvas, lāči, leopardi, buļļi, čūskas, apses un skorpioni, vilki. Un katrs no viņiem kustējās savā veidā: lauva rēca un gribēja viņam uzbrukt, vērsis izlikās, ka bakstīja viņu ar ragiem, čūska rāpoja, nesasniedzot viņu, un vilks mēģināja viņam uzklupt. Un visu šo spoku balsis bija šausmīgas, un viņu niknums šausmīgs.
Un Antonijs, it kā viņu sists un dzelts, stenēja pārdzīvoto miesas sāpju dēļ. Bet viņš saglabāja dzīvespriecīgu garu un, par viņiem ņirgājoties, sacīja: “Ja tevī būtu kāds spēks, pietiktu, ja kāds no jums atnāktu. Bet, tā kā Dievs jums ir atņēmis varu, tāpēc, lai arī jūs esat tik daudz, jūs tikai mēģināt mani nobiedēt. Jūsu vājuma pierādījums ir tas, ka esat pieņēmis nerunīgu būtņu tēlus.’ Atkal būdams drosmes pārņemts, viņš teica: «Ja vari un ja tiešām esi ieguvis varu pār mani, nekavējies, bet uzbrūk! Ja nevari, kāpēc velti mocīties? Mūsu ticība Kristum mums ir zīmogs un drošības cietoksnis. Un tie, daudz vairāk mēģinājuši, grieza pret viņu zobus.
* * *
Bet pat šajā gadījumā Kungs nepastājās malā no Antonija cīņas, bet nāca viņam palīgā. Jo, kad Antonijs paskatījās uz augšu, viņš redzēja, it kā jumts būtu atvērts, un gaismas stars nonāca pie viņa. Un tajā stundā dēmoni kļuva neredzami. Un Antonijs nopūtās, atbrīvots no mokām, un jautāja vīzijai, kas parādījās, sacīdams: “Kur tu biji? Kāpēc tu nenāci no sākuma, lai izbeigtu manas mokas?” Un viņam atskanēja balss: “Antonij, es biju šeit, bet gaidīju, kad ieraudzīšu tavu cīņu. Un pēc tam, kad tu būsi drosmīgi stāvējis un nebūsi uzvarēts, es vienmēr būšu tavs aizsargs un darīšu tevi slavenu visā pasaulē.
To dzirdējis, viņš piecēlās un lūdza. Un viņš nostiprinājās tik ļoti, ka juta, ka viņa ķermenī ir vairāk spēka nekā agrāk. Un viņam tad bija trīsdesmit pieci gadi.
* * *
Nākamajā dienā viņš iznāca no savas slēptuves un atradās vēl labāk. Viņš devās uz mežu. Bet atkal ienaidnieks, redzēdams viņa dedzību un gribēdams viņu kavēt, iemeta viņam ceļā viltus liela sudraba trauka tēlu. Bet Antonijs, sapratis ļaunā viltību, apstājās. Un, ieraudzījis velnu traukā, viņš to norāja, runādams uz trauku: “Kur tuksnesī ir tas trauks? Šis ceļš ir neiestaigāts, un tajā nav ne miņas no cilvēku soļiem. Ja tas kādam nokrita, tas nevarēja palikt nepamanīts, jo tas ir ļoti liels. Bet pat tas, kurš to pazaudēja, atgrieztos, meklētu un atrastu, jo vieta ir pamesta. Šis triks ir no velna. Bet manai labajai gribai tu netraucēsi, velns! Jo šim sudrabam kopā ar jums jāiet bojā! Un tiklīdz Antonijs bija teicis šos vārdus, trauks pazuda kā dūmi.
* * *
Un arvien stingrāk sekojot viņa lēmumam, Antonijs devās uz kalnu. Viņš atrada cietoksni lejā upē, pamestu un pilnu ar dažādiem rāpuļiem. Viņš tur pārcēlās un palika. Un rāpuļi, it kā viņus kāds dzenājuši, uzreiz aizbēga. Bet viņš nožogoja ieeju un nolika maizi uz sešiem mēnešiem (tā dara tīvieņi un bieži vien maize paliek nesabojāta veselu gadu). Tev arī iekšā bija ūdens, tāpēc viņš iejutās kā kādā necaurejamā svētnīcā un palika iekšā viens, neizejot ārā un neredzot nevienu tur nākam. Tikai divas reizes gadā viņš saņēma maizi no augšas, caur jumtu.
* * *
Un, tā kā viņš neļāva ieiet iekšā paziņām, kas nāca pie sevis, viņi, bieži vien dienas un naktis pavadot ārā, dzirdēja kaut ko līdzīgu pūļu trokšņošanai, streikošanai, nožēlojamas balsis un saucam: “Ejiet prom no mums! Kāds tev sakars ar tuksnesi? Jūs nevarat izturēt mūsu trikus."
Sākumā tie, kas atrodas ārpusē, domāja, ka tie ir daži cilvēki, kas ar viņu cīnās un ka viņi iekļuva viņā pa kādām kāpnēm. Bet, kad viņi paskatījās cauri caurumam un nevienu neredzēja, viņi saprata, ka viņi ir velni, nobijās un sauca Antoniju. Viņš tos uzreiz dzirdēja, bet nebaidījās no velniem. Un, piegājis pie durvīm, viņš aicināja ļaudis iet un nebaidīties. Jo, viņš teica, velniem patīk tādas palaidnības izspēlēt ar tiem, kas baidās. "Bet tu sakrusto sev krustu un ej mierīgi un ļauj viņiem spēlēt." Un tā viņi gāja, piesprādzēti ar krusta zīmi. Un viņš palika, un dēmoni viņam nekādi nekaitēja.
(turpinājums sekos)
Piezīme: Šo dzīvi uzrakstīja svētais Atanāzijs Lielais, Aleksandrijas arhibīskaps, vienu gadu pēc mācītāja Antonija Lielā nāves († 17. gada 356. janvāris), t.i., 357. gadā pēc Rietumu mūku lūguma no Gallijas ( d. Francijā) un Itālijā, kur arhibīskaps atradās trimdā. Tas ir visprecīzākais svētā Antonija Lielā dzīves, varoņdarbu, tikumu un radījumu primārais avots, un tam bija ārkārtīgi svarīga loma klostera dzīves nodibināšanā un uzplaukumā gan austrumos, gan rietumos. Piemēram, Augustīns savās grēksūdzēs runā par šīs dzīves spēcīgo ietekmi uz viņa pievēršanos un uzlabošanos ticībā un dievbijībā..
