Svētais Tihons Zadonskis
26.Svešinieks vai klaidonis
Kurš pametis savas mājas un Tēvzemi un dzīvo svešā pusē, tas tur ir svešinieks un klaidonis, tāpat kā krievs, kurš atrodas Itālijā vai kādā citā zemē, tur ir svešinieks un klejotājs. Tāds ir arī kristietis, kurš ir aizvākts no debesu Tēvzemes un dzīvo šajā nemierīgajā pasaulē, svešinieks un klejotājs. Svētais apustulis un ticīgie par to saka: "Mums šeit nav pastāvīgas pilsētas, bet mēs meklējam nākotni" (Ebr. 13: 14). Un svētais Dāvids atzīst: “Es esmu svešinieks pie Tevis un svešinieks, tāpat kā visi mani tēvi” (Ps. 39: 13). Un viņš arī lūdz: “Es esmu svešinieks virs zemes; neslēp no manis savus baušļus” (Ps. 119: 19). Klaidonis, dzīvodams svešā zemē, pieliek visas pūles, lai paveiktu un paveiktu to, kā dēļ viņš ieradās svešā zemē. Tātad kristietis, Dieva vārda aicināts un ar svēto Kristību atjaunots mūžīgai dzīvei, cenšas nezaudēt mūžīgo dzīvību, kas šeit, šajā pasaulē, ir vai nu iegūta, vai pazaudēta. Klaidonis svešā zemē dzīvo ar lielām bailēm, jo atrodas starp svešiniekiem. Tāpat arī kristietis, dzīvodams šajā pasaulē, it kā svešā zemē, baidās un ir nomodā no visa, tas ir, ļaunuma gariem, dēmoniem, grēka, pasaules valdzinājuma, ļaunajiem un bezdieviskajiem cilvēkiem. Visi izvairās no klejotāja un attālinās no viņa, it kā no kāda cita, izņemot viņu pašu un ārzemnieku. Tāpat visi šī laikmeta miera cienītāji un dēli atsvešina patieso kristieti, attālinās un ienīst viņu, it kā viņš nepiederētu un būtu pret viņiem. Tas Kungs runā par to: “Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu savējos; Un tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs izredzēju no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst.” (Jāņa 15:19) Jūra, kā saka, netur sevī mirušo ķermeni, bet izspiež to ārā. Tātad nepastāvīgā pasaule, tāpat kā jūra, izdzen dievbijīgu dvēseli, it kā mirušu pasaulei. Miera mīļotājs pasaulei ir dārgs bērns, bet pasaules un tās jauko iekāres nicinātājs ir ienaidnieks. Klaidonis svešā zemē neko nekustamu, tas ir, mājas, dārzus vai ko tamlīdzīgu nenodibina, izņemot to, kas ir nepieciešams, bez kā nav iespējams dzīvot. Tātad patiesam kristietim viss šajā pasaulē ir nekustīgs; viss šajā pasaulē, ieskaitot pašu ķermeni, tiks atstāts aiz borta. Svētais apustulis par to runā: “Jo mēs neko neesam nesuši pasaulē; Ir skaidrs, ka mēs no tā neko nevaram mācīties” (1. Tim. 6: 7). Tāpēc īsts kristietis nemeklē neko šajā pasaulē, izņemot to, kas nepieciešams, sakot apustulim: “Kad mums būs ēdiens un apģērbs, mēs ar to būsim apmierināti” (1. 6: 8). Klejotājs sūta vai nes uz savu Tēvzemi kustamas lietas, piemēram, naudu un preces. Tātad patiesam kristietim kustamās lietas šajā pasaulē, ko viņš var paņemt līdzi un pārnest nākamajā laikmetā, ir labi darbi. Viņš mēģina tos šeit, pasaulē dzīvodams, savākt, kā garīgais tirgotājs, garīgos labumus un nogādāt tos savā debesu Tēvzemē, un līdz ar tiem parādīties un parādīties Debesu Tēva priekšā. Par to Kungs mūs, kristiešus, brīdina: “Krājiet sev dārgumus debesīs, kur ne kodes, ne rūsa neposta un kur zagļi neielaužas un nezog” (Mateja 6:20). Šī laikmeta dēli rūpējas par mirstīgo ķermeni, bet dievbijīgas dvēseles rūpējas par nemirstīgo dvēseli. Šī laikmeta dēli meklē savus laicīgos un zemes dārgumus, bet dievbijīgas dvēseles tiecas pēc mūžīgām un debesu lietām un alkst tādas svētības, ka “neviena acs nav redzējusi, auss nav dzirdējusi un nekas nav ienācis cilvēka sirdī” (1. Kor. . 2:9) . Viņi skatās uz šo dārgumu, kas ir neredzams un ticībā neaptverams, un atstāj novārtā visu, kas ir zemisks. Šī vecuma dēli cenšas kļūt slaveni uz zemes. Bet patiesie kristieši meklē slavu debesīs, kur ir viņu tēvzeme. Šī laikmeta dēli rotā savu ķermeni ar dažādām drēbēm. Un Dieva valstības dēli rotā nemirstīgo dvēseli un saskaņā ar apustuļa brīdinājumu ir tērpti “žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā” (Kol. 3: 12). Un tāpēc šī laikmeta dēli ir bezjēdzīgi un vājprātīgi, jo viņi meklē kaut ko, kas pats par sevi nav nekas. Dieva valstības dēli ir saprātīgi un gudri, jo viņiem rūp mūžīgā svētlaime. Klaidoņam ir garlaicīgi dzīvot svešā zemē. Tāpēc patiesam kristietim ir garlaicīgi un skumji dzīvot šajā pasaulē. Šajā pasaulē viņš ir visur trimdā, cietumā un trimdas vietā, it kā būtu aizvests no debesu Tēvzemes. “Bēdas man,” saka svētais Dāvids, “ka mans mūžs trimdā ir garš” (Ps. 119: 5). Tāpēc citi svētie par to sūdzas un nopūšas. Lai arī klejotājs ir garlaicīgi dzīvot svešā zemē, tomēr dzīvo tās vajadzības dēļ, kuras dēļ viņš atstāja savu Tēvzemi. Tāpat, lai gan patiesam kristietim ir skumji dzīvot šajā pasaulē, tik ilgi, kamēr Dievs pavēl, viņš dzīvo un pacieš šo klejošanu. Klaidoņa prātā un atmiņā vienmēr ir sava Tēvzeme un savas mājas, un viņš vēlas atgriezties savā Tēvzemē. Ebreji, būdami Babilonijā, vienmēr domās un atmiņās bija atraduši savu Tēvzemi Jeruzalemi, un viņi ļoti vēlējās atgriezties savā Tēvzemē. Tā īsti kristieši šajā pasaulē, kā uz Bābeles upēm, sēž un raud, pieminot debesu Jeruzalemi – Debesu Tēvzemi, un, nopūšoties un raudot, paceļ acis uz to un vēlas tur ierasties. “Tāpēc mēs vaidam, vēlēdamies ietērpties savā debesu mājoklī,” ar ticīgajiem nopūšas svētais Pāvils (2. 5: 2). Šī laikmeta dēliem, atkarīgiem no pasaules, pasaule ir kā tēvzeme un paradīze, un tāpēc viņi nevēlas būt no tās šķirti. Bet Dieva valstības dēli, kuri ir atdalījuši savas sirdis no pasaules un pasaulē pārcieš visādas bēdas, grib nākt tajā Tēvzemē. Īstam kristietim dzīve šajā pasaulē nav nekas cits kā pastāvīgas ciešanas un krusts. Kad klejotājs atgriežas Tēvzemē, savās mājās, viņa ģimene, kaimiņi un draugi priecājas par viņu un apsveic viņa drošu ierašanos. Tātad, kad kristietis, pabeidzis savus klejojumus pa pasauli, nonāk debesu Tēvzemē, visi eņģeļi un visi svētie debesu iedzīvotāji priecājas par viņu. Tēvzemē un mājās nonācis klaidonis dzīvo drošībā un nomierinās. Tātad kristietis, nonācis debesu Tēvzemē, nomierinās, dzīvo drošībā un ne no kā nebaidās, priecājas un priecājas par savu svētlaimi. No šejienes tu redzi, Kristiāns: 1) Mūsu dzīve šajā pasaulē nav nekas vairāk kā klaiņošana un migrācija, kā saka Kungs: “Jūs esat svešinieki un migranti Manā priekšā” (XNUMX. 25: 23). 2) Mūsu patiesā Tēvzeme nav šeit, bet debesīs, un tai mēs esam radīti, atjaunoti ar Kristību un aicināti ar Dieva Vārdu. 3) Mums, kā debesu svētībām aicinātajiem, nevajadzētu meklēt zemes labumus un turēties pie tiem, izņemot to, kas ir nepieciešams, piemēram, pārtiku, apģērbu, māju un citas lietas. 4) Pasaulē dzīvojošam kristietim nav ko vairāk kārot kā mūžīgo dzīvi, jo “kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mateja 6:21). 5) Ikvienam, kurš vēlas tikt glābts, savā sirdī jāatdala sevi no pasaules, līdz viņa dvēsele atkāpsies no pasaules.
27.Pilsonis
Mēs redzam, ka šajā pasaulē cilvēku neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo vai kur viņš atrodas, sauc par tās pilsētas iedzīvotāju vai pilsoni, kurā viņam ir mājas, piemēram, Maskavas iedzīvotājs ir maskavietis, novgorodietis ir Novgorodas un tā tālāk. Tāpat patiesajiem kristiešiem, kaut arī viņi atrodas šajā pasaulē, tomēr ir pilsēta debesu Tēvzemē, “kuras Mākslinieks un Celtnieks ir Dievs” (Ebr. 11:10). Un viņus sauc par šīs pilsētas pilsoņiem. Šī pilsēta ir debesu Jeruzaleme, ko svētais apustulis Jānis redzēja savā atklāsmē: “Pilsēta bija tīrs zelts, kā tīrs stikls; pilsētas iela ir tīrs zelts, kā caurspīdīgs stikls; un pilsētai nav vajadzīga ne saule, ne mēness, lai to apgaismotu, jo Dieva godība to ir apgaismojusi, un Jērs ir tās lukturis” (Atkl. 21:18, 21, 23). Tās ielās nepārtraukti skan salda dziesma: "Aleluja!" (Skat. Atkl. 19:1, 3, 4, 6). “Šajā pilsētā neienāks nekas nešķīsts, nedz arī neviens, kas dara negantību un melus, bet tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā” (Atkl. 21:27). “Un ārpusē ir suņi un burvji, un netikli, un slepkavas, un elku pielūdzēji, un visi, kas mīl un dara netaisnību” (Atkl. 22:15). Patiesos kristiešus sauc par šīs skaistās un gaišās pilsētas pilsoņiem, lai gan viņi klīst pa zemi. Tur viņiem ir savas mājvietas, ko tiem sagatavojis Jēzus Kristus, viņu Pestītājs. Tur viņi paceļ garīgās acis un nopūšas no saviem klejojumiem. Tā kā šajā pilsētā nekas nešķīsts, kā mēs redzējām iepriekš, “attīrīsimies”, mīļais kristietis, “no visa miesas un gara netīrības, pilnveidojot svētumu Dieva bijībā”, saskaņā ar apustulisko pamudinājumu (2. Kor. 7:1). Un lai mēs esam šīs svētīgās pilsētas pilsoņi un, atstājuši šo pasauli, lai mēs ar mūsu Pestītāja Jēzus Kristus žēlastību tajā ieietu, lai Viņam lai gods ar Tēvu un Svēto Garu mūžīgi. Āmen.
Avots: Sv. Tihons Zadonskis, “No pasaules savāktie garīgie dārgumi”.
