Pēdējos gados Pakistāna ir saskārusies ar daudzām problēmām saistībā ar reliģijas brīvību, jo īpaši attiecībā uz Ahmadiyya kopienu. Šis jautājums atkal ir nonācis priekšplānā pēc nesenā Pakistānas Augstākās tiesas lēmuma, kas aizstāv tiesības brīvi paust reliģisko pārliecību.
Ahmadiyya kopiena, minoritātes islāma sekta, ir saskārusies ar vajāšanām un gadu desmitiem ilga diskriminācija Pakistānā. Neskatoties uz to, ka Ahmadi uzskata sevi par musulmaņiem, saskaņā ar Pakistānas likumiem Ahmadi tiek uzskatīti par nemusulmaņiem, jo viņi tic Mirza Ghulam Ahmad kā pravietim pēc Muhameda. Šīs teoloģiskās atšķirības ir pakļāvušas viņus smagai sociālai, politiskai un juridiskai marginalizācijai, tostarp ierobežojumiem reliģiskajām praksēm, naida runai un vardarbībai.
Nesenais Pakistānas Augstākās tiesas lēmums ir nozīmīgs notikums valstī notiekošajā cīņā par reliģijas brīvību. Tiesa apstiprināja Ahmadi tiesības sevi identificēt kā musulmaņus un paust savu pārliecību, nebaidoties no apsūdzības, apstiprinot Pakistānas konstitūcijā ietvertos reliģijas un vārda brīvības principus.
Tomēr, neskatoties uz šo juridisko uzvaru, Ahmadiyya kopienai joprojām ir problēmas. Dziļi iesakņojušies sabiedrības aizspriedumi un institucionalizēta diskriminācija joprojām apdraud viņu drošību un labklājību. Ekstrēmistu grupas bieži vien nesodīti vēršas pret Ahmadi, kūdot uz vardarbību un izplatot pret viņiem naidu. Turklāt spēkā paliek diskriminējoši likumi, piemēram, Rīkojums XX, kas aizliedz ahmadiem praktizēt islāma rituālus vai sevi identificēt kā musulmaņus, saglabājot viņu otrās šķiras statusu.
Starptautiskā sabiedrība ir arī paudusi bažas par reliģijas brīvību Pakistānā, mudinot valdību veikt konkrētus pasākumus, lai risinātu reliģisko minoritāšu, tostarp Ahmadiyya kopienas, nožēlojamo stāvokli. Tādas organizācijas kā Human Rights Watch, Amnesty International, Starptautiskā cilvēktiesību komiteja un KLP Apziņas brīvība ir aicinājuši atcelt diskriminējošus likumus un aizsargāt mazākumtautību tiesības.
Reaģējot uz pieaugošo spiedienu, pēdējos gados ir notikuši daži pozitīvi notikumi. Pakistānas valdība ir paudusi apņemšanos aizsargāt reliģisko minoritāšu tiesības un apkarot reliģisko neiecietību. Tādas iniciatīvas kā Nacionālā minoritāšu komisija un centieni veicināt starpkonfesionālu saskaņu liecina par pieaugošo reliģiskā plurālisma un tolerances nozīmes atzīšanu Pakistānas sabiedrībā.
Tomēr patiesam progresam ir vajadzīgas ne tikai juridiskās reformas; tas prasa fundamentālas pārmaiņas sabiedrības attieksmē un iesakņojušās diskriminējošās prakses likvidēšanu. Tas rada nepieciešamību veicināt iekļaušanas, cieņas un izpratnes kultūru, kurā visi pilsoņi neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības var dzīvot brīvi un bez bailēm.
Kamēr Pakistāna pārvietojas savā sarežģītajā sociāli reliģiskajā ainavā, Ahmadiyya kopienas gadījums kalpo kā lakmusa papīrs valsts apņēmībai ievērot reliģisko brīvību un plurālismu. Ahmadisa tiesību aizstāvēšana ne tikai stiprina Pakistānas demokrātijas struktūru, bet arī atkārtoti apstiprina valsts pamatprincipus, proti, vienlīdzību, taisnīgumu un iecietību pret visiem tās pilsoņiem.
