Svētais mācītājs Simeons Jaunais teologs,
No “Pamācība ar rājienu visiem: ķēniņiem, bīskapiem, priesteriem, mūkiem un lajiem, ko runā un runā ar Dieva muti" (izvilkums)
…Bīskapi, diecēžu vadītāji, saprotiet:
Tu esi Mana tēla nospiedums.
Nolikts, tu runā Manā priekšā,
Taisno sapulcēs jums jānāk.
Jūs saucat par Maniem mācekļiem,
Nesot Manu dievišķo tēlu.
Pat virs mazā kopgalda
Tik lielu spēku jūs esat ieguvuši,
Kas man ir no Tēva, Dieva Vārda.
Pēc dabas esmu Dievs, bet kļuvu par iemiesojumu
Un es kļuvu par vīrieti, bet divos cēlienos, gribu
Un divās dabās. Nedalāms, nesaplūstošs.
Es esmu cilvēks un Dievs ir ideāls.
Kā vīrietis es tevi audzināju
Ar savām rokām pieskarties un turēt Mani.
Kā Dievs es esmu jums nepieejams
Un nenotverams jūsu mirstīgajām rokām.
Es esmu neredzams garā aklajiem,
Par visu kaušanu - es paliku nesasniedzams,
Dievs un cilvēks vienā universālā Es hipotēzē.
Starp bīskapiem ir tādi
Kuri ar savu sana kļuva lepni,
Un viņi paceļas pāri citiem,
Uzskatot visus par nevērtīgiem un nepilnvērtīgiem.
Ir diezgan daudz bīskapu, kuri
Viņi ir pārāk tālu no savas valsts cieņas.
Es nerunāju par tiem, kur
Vārdi ar darbiem, ar dzīvi ir viens,
Un viņu dzīve atspoguļo mācības un vārdus.
Bet es daudz saku par bīskapiem,
Kuru dzīve neatbilst viņu sludināšanai
Un ko Mani briesmīgie noslēpumi nezina,
Un viņi domā, ka uzkāps Mana uguns maize,
Bet Manu maizi, tik vienkāršu, viņi nicina,
Un viņi ēd vienkāršu maizi, bet Manu neredzamo godību,
Tos vispār nav iespējams saskatīt.
Tādējādi daži no Maniem bīskapiem ir cienīgi.
Ir daudz tādu, kas ir augstā rangā
Un pēc izskata viņi ir pazemīgi, bet ar nepatiesu,
Ar pretīgu, stulbu, liekulīgu pazemību.
Dzenoties tikai cilvēku uzslavām,
Viņi nicina mani, visa Visuma Radītāju,
Un kā nabags esmu – nicināts un atstumts.
Viņi uzskata Manu ķermeni necienīgu,
Cenšas pacelties pāri visam, un viņi to nav darījuši
Manas žēlastības tērpi, kas
Viņi nekad nav ieguvuši nekādā veidā.
Manā templī viņi drosmīgi ienāk neaicināti,
Viņi iekļūst neizrunātu savrupmāju dziļumos,
Uz kuriem pat no malas nav vērts skatīties.
Bet es žēlīgi izturu viņu nekaunību.
Ieejot, viņi runā ar Mani kā ar draugu:
Viņi vēlas jūs nevis kā kalpus, bet kā biedrus
Parādīt sevi un bezbailīgi stāvēt.
Bez manas žēlastības,
Viņi sola cilvēkiem lūgt par viņiem,
Lai gan vainīgs daudzos grēkos,
Viņi uzvilka spīdīgus apģērbus,
Bet tie izskatās tīri tikai no ārpuses.
Viņu dvēseles ir netīrākas par dubļiem purvos,
Tie ir briesmīgāki par nāvējošu indi,
Nelieši, taisnīgi tikai pēc izskata.
Kā kādreiz nodevējs Jūda,
Viņš paņēma no Manis maizi un necienīgi to ēda,
It kā šī maize būtu visparastākā lieta,
Un tajā brīdī “ar maizi” viņā ienāca velns,
Tas viņu pārvērta par nekaunīgu Dieva nodevēju.
Viltīgs savas gribas izpildītājs,
To darīja Jūdas vergs un kalps.
Tas notiks neapzināti tiem, kuri
Kas pārdroši, lepni un necienīgi
Mani Dievišķie Noslēpumi pieskaras.
Īpaši diecēžu un galvaspilsētu vadītāji,
Priesteri bieži
Pirms Komūnijas viņiem ir sagrauta sirdsapziņa,
Un tad jau pilnībā nosodīts.
Drosmīgi ieejiet manā dievišķajā tiesā,
Viņi nekaunīgi stāv pie altāra un runā viens ar otru,
Mani neredzēt un nemaz nejust
Mana nepieejamā dievišķā godība.
Nu, ja viņi varētu redzēt, viņi neuzdrošinās
Viņi pat neuzdrošinās tā rīkoties
Ieiet pareizticīgo baznīcas vestibilā.
...
Kurš no mums, priesteriem, šodien
Vispirms viņš attīrījās no netikumiem
Un tikai tad viņš uzdrošinājās būt priesteris?
Kurš bez bailēm varētu teikt,
Ka viņš nicināja zemes godību un pieņēma priesterību
Tikai debesu dievišķajai godībai?
Kas vienīgais ir pilnībā mīlējis Kristu,
Un zeltu un bagātības viņš noraidīja?
Kurš dzīvo pieticīgi un ir apmierināts ar maz?
Un kurš nekad nav piesavinājies?
Kuru gan nemocina sirdsapziņa par kukuli?
