NATO izstāšanās no Afganistānas un ārkārtīgi straujā Taliban veiktā galvaspilsētas Kabulas okupācija, kam sekoja Rietumu karaspēka un personāla izvešanas sabrukums, ir izmaiņas Turcijas un alianses attiecībās.
Pēc neveiksmīgā apvērsuma pret Erdoganu 2016. gadā Turcijas nostāja ir sistemātiski mainījusies. Turcijas prezidents vērsās pie Krievijas, iegādājoties raķešu sistēmas S-400, atkārtoti uzkarsēja iesalušo Vidusjūras konfliktu ar Grieķiju un Franciju, kā arī parakstīja drošības protokolu ar Hamas, kaitējot Izraēlai. Visas šīs ģeopolitiskās spēles ir pierādījušas, ka Turcija uzskata sevi par reģionālo varu un tā arī uzvedas, pat ja tas skar dažu NATO sabiedroto intereses.
Nereti politiskie un militārie analītiķi ir runājuši par Turcijas izstāšanos no NATO vai ASV kodolarsenāla pārvietošanu no Incirlikas bāzes.
Turcija gūst peļņu no Afganistānas krīzes
Šobrīd ASV izjūt pilnīgu izstāšanos no Afganistānas, un ASV tēls starptautiskajā arēnā ir manāmi ietekmēts. Baidens nevar uzņemties konfliktu, pat diplomātisku, ar Turciju, jo tai ir jārisina vairāki iekšējie jautājumi, kā arī Ķīnas ekspansija un Krievijas ģeopolitiskās spēles.
Eiropas Savienība gatavojas uzņemt masveida migrantu vilni, un Vācijā un Francijā tuvojas vēlēšanas, tāpēc diplomātiskais konflikts ar Turciju nav apspriežams.
Erdogans uzskata, ka starptautiskā situācija ir sarežģīta un redz iespēju, kuru nevar palaist garām. Turcija uzņemas aktīvu lomu NATO priekšā Afganistānā un ES priekšā, piekrītot apturēt vai vismaz uz laiku bloķēt neizbēgamo migrantu vilni. Tādējādi līderis no Ankaras pozicionē Turciju kā ļoti nozīmīgu spēlētāju Tuvajos Austrumos (diplomātiski atbalstīts un ar NATO informāciju) un arī gūst labumu no Eiropas naudas, lai apturētu migrāciju. Tas ir jauns abpusēji izdevīgs veids, kurā uzvarētājs visās jomās ir Turcija, bet pārējā grupa šķiet pietiekami laimīga, lai varētu kaut nedaudz ierobežot situāciju bez risinājuma.
Islamabadas-Kabulas-Ankaras ass
Ankarai Afganistānā ir īpašs stāvoklis, galvenokārt musulmaņu reliģijas, bet arī ģeogrāfijas dēļ, jo abām valstīm ir kopīga robeža. Turcija NATO misijās Afganistānā ir piedalījusies no sākuma, kopš 2002.gada, taču Turcijas militārpersonas nekad nav piedalījušies kaujas operācijās, aprobežojoties ar apsardzi un apmācību.
Analizējot pašreizējo situāciju, redzams, ka Turcija savu stratēģiju Afganistānai ir sagatavojusi jau iepriekš. 10 gadus Turcijas militārpersonas vadīja slimnīcu Kabulā, kas apkalpoja afgāņus apkaimē, kurā galvenokārt dzīvoja puštunu kopiena, no kuras nāk lielākā daļa talibu.
Turcija no Afganistānas izņēma aptuveni 1,000 Turcijas pilsoņu, bet vairāk nekā 4,000 vēlējās palikt Afganistānā. Citiem vārdiem sakot, talibu vadībā turki turpinās ražot, nodarboties ar uzņēmējdarbību un strādāt Afganistānā.
Papildus šiem ieguvumiem jāatzīmē, ka Turcijai ir ļoti labas attiecības ar Pakistāna, valsts, kas ir stingri atbalstījusi Taliban kustību. Turcija ir otra lielākā ieroču piegādātāja Pakistānai, un attiecības starp abām valstīm ir senas un ļoti spēcīgas. Grieķijas mediju avoti vēsta, ka Pakistānas armija piedalījusies 1974. gada iebrukumā Kiprā un ka Pakistānas jūras spēki ir aktīvi iesaistīti operācijā “Mediterranean Shield”, ko Vidusjūrā uzsāka Turcija.
Pašreizējā situācija nosaka, ka Turcija un Pakistāna ir valstis ar svarīgākajām svirām jaunajai iekārtai Kabulā, taču situācija var mainīties, īpaši pēc Krievijas, Ķīnas un Irānas aktīvās iesaistīšanās.
Ankaras vidēja termiņa un īstermiņa stratēģija
Turcija ir militāri un loģistiski iesaistīta vairākās jomās (militārajā jomā Sīrijā, Lībijā un Irākā un loģistikas jomā Ukraina un Kaukāzs). Šāda veida iesaistīšanās nes ieguvumus vidējā un ilgtermiņā, taču izmaksā milzīgas. The Turcijas ekonomika atrodas lejupslīdes virzienā. Šādos apstākļos tiek sagaidīts, ka Turcija Afganistānā īstenos politisku, nevis militāru stratēģiju un lūgs finansiālu atbalstu sauszemes misijām no NATO, no ES pretmigrācijas politikai vai no Kataras, valsts, kas atbalsta dažādus Erdogana projektus.
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Turciju autoritatīvi pārvalda Redžeps Tajips Erdogans un valsts politika, gan iekšējā, gan ārējā, ir pakārtota tās vajadzībām. Tādējādi sultānam ir nepieciešama tēla attīrīšana 2023. gada vēlēšanām, un viņš var vēlēties reģionālā līdera lomu, kurš veiksmīgi pārvaldījis situāciju Afganistānā.
Krīze, ko izraisīja sabiedroto izstāšanās no Afganistānas un Erdogana gudrie soļi, maina Turcijas pozīciju attiecībā pret ASV un ES. Ankara šobrīd ir vislabāk savienotā NATO valsts Tuvajos Austrumos, un tas dod Erdoganam interesantu kāršu komplektu, ko viņš izspēlēs, lai apliecinātu vadību un projicētu varu.
Fotoattēlu kredīti: - ahvalnews.com
