21.2 C
Brisele
Trešdiena, maijs 1, 2024
JaunumiPārskats par Eiropas Cilvēktiesību konvenciju

Pārskats par Eiropas Cilvēktiesību konvenciju

ATRUNA: Rakstos paustā informācija un viedokļi ir to paudēji, un tā ir viņu pašu atbildība. Publikācija iekš The European Times automātiski nenozīmē uzskatu apstiprināšanu, bet gan tiesības to paust.

ATRUNAS TULKOJUMI: visi raksti šajā vietnē ir publicēti angļu valodā. Tulkotās versijas tiek veiktas, izmantojot automatizētu procesu, kas pazīstams kā neironu tulkojumi. Ja rodas šaubas, vienmēr skatiet oriģinālo rakstu. Paldies par sapratni.

Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECHR) ir plaši atzīts par svarīgu un efektīvu starptautisku cilvēktiesību aizsardzības līgumu. Tai ir bijusi nozīmīga loma cilvēktiesību attīstībā un izpratnes veidošanā Eiropā. Un tas ir būtiski ietekmējis likumdošanas procesu lielākajā daļā Eiropas valstu. Ir grūti pārvērtēt tā nozīmi. Pēdējā pusgadsimta laikā Eiropa daudzos aspektos ir kļuvusi par labāku dzīvesvietu, un ECT ir bijusi nozīmīga loma tā īstenošanā.

Pēc Otrā pasaules kara vadošās lielvaras cilvēktiesības uzskatīja par fundamentālu instrumentu, lai novērstu nopietnāko kara laikā notikušo cilvēktiesību pārkāpumu atkārtošanos.

Pirmo cilvēktiesību instrumentu izstrāde Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, un pēc tam Starptautiskais cilvēktiesību pakts, ANO ietvaros tika uzsākts neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Tomēr tas virzījās lēni, daļēji tāpēc, ka atšķīrās viedokļi par to, par kurām cilvēktiesībām bija vai par kurām varētu vienoties. Tas, iespējams, bija spēcīgs faktors, kas tika nolemts virzīt uz priekšu Eiropas cilvēktiesību darba kārtībā ar Eiropas Kongresu, kas notika 1948. gada maijā.

Kongresā tika izdota deklarācija un apņemšanās izveidot Eiropas Konventu. Solījuma otrajā un trešajā pantā bija teikts: “Mēs vēlamies hartu Cilvēktiesības garantē domas, pulcēšanās un izteiksmes brīvību, kā arī tiesības veidot politisko opozīciju. Mēs vēlamies Eiropas Kopienu Tiesu ar atbilstošām sankcijām šīs hartas īstenošanai.

1949. gada vasarā vairāk nekā 100 parlamentāriešu no toreizējām divpadsmit Padomes dalībvalstīm. Eiropa tikās Strasbūrā uz pirmo Padomes Konsultatīvās asamblejas sanāksmi (parlamentāriešu asambleju, kas mūsdienās ir pazīstama kā Parlamentārā asambleja). Viņi tikās, lai izstrādātu “cilvēktiesību hartu” un, otrkārt, izveidotu tiesu tās īstenošanai.

Pēc plašām debatēm Asambleja nosūtīja savu galīgo priekšlikumu Padomes lēmējinstitūcijai – Ministru komitejai. Ministri sasauca ekspertu grupu, lai izskatītu un pabeigtu pašu konvenciju.

Eiropas Konventu apsprieda un tā galīgo tekstu formulēja šī ekspertu grupa, kas daļēji sastāvēja no dalībvalstu ministriju diplomātiem. Viņi centās iekļaut tradicionālo pilsonisko brīvību pieeju, lai nodrošinātu “efektīvu politisko demokrātiju”, no tradīcijām Apvienotajā Karalistē, Francijā un citās jaunizveidotās Eiropas Padomes dalībvalstīs.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija tika atvērta parakstīšanai 4. gada 1950. novembrī Romā, un tā stājās spēkā 3. gada 1953. septembrī.

- Reklāma -

Vairāk no autora

- EKSKLUZĪVS SATURS -spot_img
- Reklāma -
- Reklāma -
- Reklāma -spot_img
- Reklāma -

Vajag izlasīt

Jaunākie raksti

- Reklāma -