Eiropas Padomes cilvēktiesību dilemma

Eiropas Padome ir nonākusi nopietnā dilemmā starp divām pašas konvencijām, kas satur tekstus, kuru pamatā ir novecojusi diskriminējoša politika 1900. gadu pirmajā pusē, un mūsdienu cilvēktiesības, ko veicina Apvienoto Nāciju Organizācija. Tas kļūst arvien skaidrāks, jo pretrunīgi vērtētais teksts, ko izstrādājusi Eiropas Padomes Bioētikas komiteja, bija jāpārskata galīgajā variantā. Šķiet, ka Eiropas Padomes komitejas ir noslogotas, jo tām ir jāievieš konvencijas teksts, kas faktiski iemūžina Eigēnikas spoks Eiropā.

Ceturtdien, 25. novembrī, tikās Eiropas Padomes Cilvēktiesību koordinācijas komiteja, lai cita starpā uzzinātu par tās tiešās pakļautības institūcijas – Bioētikas komitejas – darbu. Konkrēti, Bioētikas komiteja Eiropas Padomes paplašinājumā Cilvēktiesību un biomedicīnas konvencija bija izstrādājusi iespējamu jaunu tiesību instrumentu, kas regulētu personu aizsardzību piespiedu līdzekļu lietošanas laikā psihiatrijā. Tas bija jāpabeidz Komitejas 2. novembra sanāksmē.

Šī iespējamā jaunā juridiskā instrumenta izstrādes procesā (tehniski tas ir konvencijas protokols) tas tika nepārtraukti kritizēts un protestēts no plašs ballīšu klāsts. Tas ietver Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašās procedūras, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi, pašas Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāru, Padomes Parlamentāro asambleju un daudzas organizācijas un ekspertus, kas aizstāv personu ar psihosociāliem traucējumiem tiesības.

Teksta projekts iesniegts Cilvēktiesību koordinācijas komitejai

Bioētikas komitejas sekretāre Lorensa Lvofa kundze šo ceturtdien iepazīstināja Cilvēktiesību vadības komiteju ar Bioētikas komitejas lēmumu neveikt teksta galīgo diskusiju un balsot par tā nepieciešamību un atbilstību starptautiskajām cilvēktiesībām. Oficiāli tas tika skaidrots ar balsojuma maiņu. Tā vietā, lai ieņemtu galīgo nostāju par izstrādātā protokola apstiprināšanu vai pieņemšanu, tika nolemts, ka komitejai ir jābalso par to, vai tai ir jānosūta izstrādātais teksts Padomes lēmējinstitūcijai Ministru komitejai “ar skats uz lēmumu.” To atzīmēja Cilvēktiesību vadības komiteja.

Bioētikas komiteja to bija apstiprinājusi ar balsu vairākumu tās laikā sanāksme 2. novembrī. Tas neizpalika bez komentāriem. Somijas komitejas locekle Mia Spolandere balsoja par sastādītā protokola nodošanu, taču norādīja, ka “šis nav balsojums par papildprotokola projekta teksta pieņemšanu. Šī delegācija balsoja par pārcelšanu, jo mēs redzam, ka pašreizējos apstākļos šī komiteja nevar virzīties uz priekšu bez turpmākiem Ministru komitejas norādījumiem.

Viņa piebilda, ka, lai gan ir nepieciešamas nepieciešamās tiesiskās garantijas personām, kuras pakļautas piespiedu ievietošanai un piespiedu ārstēšanai garīgās veselības aprūpes dienestos, "nevar neņemt vērā plašo kritiku, kurai šis projekts ir pakļauts". Komitejas locekļi no Šveices, Dānijas un Beļģijas izteica līdzīgus paziņojumus.

To pastāstīja Bioētikas komitejas priekšsēdētāja Dr. Ritva Halila The European Times ka “Somijas delegācija pauda savus uzskatus, ņemot vērā arī dažādus viedokļus, ko valdībai nosūtījušas dažādas puses. Protams, viedokļi un viedokļi atšķiras, tāpat kā visos sarežģītajos jautājumos, kas jāatrisina valsts likumdošanas izstrādē.

Kritika izstrādātajam tekstam

Liela daļa kritikas par izstrādāto iespējamo jauno Eiropas Padomes juridisko instrumentu attiecas uz skatījuma paradigmas maiņu un nepieciešamību to īstenot, 2006. gadā pieņemot Starptautisko cilvēktiesību līgumu: Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Konvencija godina cilvēku daudzveidību un cilvēka cieņu. Tās galvenais vēstījums ir tāds, ka personām ar invaliditāti ir tiesības uz visu cilvēktiesību un pamatbrīvību spektru bez diskriminācijas.

Galvenā konvencijas koncepcija ir virzība no labdarības vai medicīniskās pieejas invaliditātei uz cilvēktiesību pieeju. Konvencija veicina personu ar invaliditāti pilnvērtīgu līdzdalību visās dzīves jomās. Tas izaicina paražas un uzvedību, kuras pamatā ir stereotipi, aizspriedumi, kaitīga prakse un stigmatizācija attiecībā uz personām ar invaliditāti.

Dr. Ritva Halila stāstīja The European Times ka viņa uzstāj, ka izstrādātais jaunais juridiskais instruments (protokols) nemaz nav pretrunā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UN CRPD).

Dr. Halila skaidroja, ka “Slimība ir stāvoklis, akūts vai hronisks, kas balstās uz ķermeņa izmaiņām un ko var vai nu izārstēt, vai vismaz atvieglot. Invaliditāte bieži ir stabils personas stāvoklis, kas parasti nav jāārstē. Dažas psihiskas slimības var izraisīt garīgu vai psihosociālu invaliditāti, taču lielākā daļa personu ar invaliditāti neietilpst šī protokola kategorijā.

Viņa piebilda, ka “ANO CRPD darbības joma ir ļoti plaša. Tās pamatā nav medicīniska diagnoze, bet bieži vien stabila nespēja un nepieciešamība pēc atbalsta, lai varētu dzīvot pēc iespējas normālāku dzīvi. Šie izteicieni sajaucas, taču tie nav vienādi. Tāpat CRPD var attiekties uz personām ar hroniskiem psihiskiem traucējumiem, kas var izraisīt arī invaliditāti vai var būt tās pamatā, taču ne visi psihiatrie pacienti ir invalīdi.

Vecais pret jauno invaliditātes jēdzienu

Tomēr šis invaliditātes jēdziens, ka tas ir stāvoklis, kas ir raksturīgs personai, ir tieši tas, ko cenšas risināt ANO CRPD. Maldīgais priekšstats, ka cilvēks, lai tiktu uzskatīts par spējīgu sevi apgādāt, ir „jāizārstē” no traucējumiem vai vismaz pēc iespējas jāsamazina. Vecākā skatījumā vides apstākļi netiek ņemti vērā, un invaliditāte ir individuāla problēma. Personas ar invaliditāti ir slimas, un tās ir jālabo, lai sasniegtu normālu stāvokli.

Apvienoto Nāciju Organizācijas pieņemtā cilvēktiesību pieeja invaliditātes jautājumam ir tāda, ka personas ar invaliditāti tiek atzītas par tiesību subjektiem un valstij un citām personām ir pienākums cienīt šīs personas. Šī pieeja centrā izvirza personu, nevis viņa/viņas traucējumus, atzīstot personu ar invaliditāti vērtības un tiesības kā sabiedrības daļu. Tas uzskata, ka šķēršļi sabiedrībā ir diskriminējoši, un ir paredzēti veidi, kā personas ar invaliditāti var sūdzēties, saskaroties ar šādiem šķēršļiem. Šo uz tiesībām balstīto pieeju invaliditātei virza nevis līdzjūtība, bet gan cieņa un brīvība.

Šīs vēsturiskās paradigmas maiņas rezultātā ANO CRPD veido jaunu pamatu un prasa jaunu domāšanu. Tās īstenošanai nepieciešami inovatīvi risinājumi un pagātnes skatījumu atstāšana aiz muguras.

Dr. Ritva Halila norādīja The European Times ka viņa pēdējo gadu laikā vairākkārt lasījusi ANO CRPD 14. pantu saistībā ar Protokola sagatavošanu. Un ka “CRPD 14.pantā es uzsveru atsauci uz likumu personas brīvības ierobežojumos un garantijas personu ar invaliditāti tiesību aizsardzībai.

Dr. Halila atzīmēja, ka "es pilnībā piekrītu šī raksta saturam un domāju un interpretēju, ka nav domstarpību ar izstrādāto Bioētikas komitejas protokolu, pat ja ANO Personu ar invaliditāti komiteja ir interpretējusi šo pantu citā veidā. Esmu to pārrunājis ar vairākiem cilvēkiem, tostarp cilvēktiesību juristiem un personām ar invaliditāti, un, cik es saprotu, viņi ir vienojušies ar viņiem [ANO CRPR komiteju].

ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja 2015. gada publiskās uzklausīšanas ietvaros nāca klajā ar nepārprotamu paziņojumu Eiropas Padomes Bioētikas komitejai, ka “visu personu ar invaliditāti un jo īpaši personu ar intelektuālu vai psihosociālu invaliditāti piespiedu ievietošana vai ievietošana iestādēs invaliditātes, tostarp personas ar “garīgiem traucējumiem”, ir aizliegtas starptautiskajās tiesībās saskaņā ar Konvencijas 14. pantu, un tā ir patvaļīga un diskriminējoša brīvības atņemšana personām ar invaliditāti, jo tā tiek veikta, pamatojoties uz faktiskiem vai šķietamiem traucējumiem. ”

ANO komiteja arī norādīja Bioētikas komitejai, ka dalībvalstīm ir "jāatceļ politika, likumdošanas un administratīvie noteikumi, kas atļauj vai veic piespiedu ārstēšanu, jo tas ir nepārtraukts garīgās veselības tiesību aktu pārkāpums visā pasaulē, neskatoties uz empīriskiem pierādījumiem, kas liecina par to. efektivitātes trūkums un to cilvēku viedokļi, kuri izmanto garīgās veselības sistēmas un kuri ir piedzīvojuši dziļas sāpes un traumas piespiedu ārstēšanas rezultātā.

Novecojuši konvencijas teksti

Tomēr Eiropas Padomes Bioētikas komiteja turpināja jaunā iespējamā juridiskā instrumenta izstrādes procesu, atsaucoties uz tekstu, ko pati komiteja bija formulējusi 2011. gadā ar nosaukumu “Paziņojums par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām”. Šķiet, ka paziņojums tā galvenajā punktā attiecas uz ANO CRPD, tomēr patiesībā ņem vērā tikai pašas komitejas konvencijuCilvēktiesību un biomedicīnas konvenciju un tās uzziņu darbu – Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Cilvēktiesību un biomedicīnas konvencijas 7. pantā ir aprakstīti aizsardzības nosacījumi, kas jāievēro, ja personai ar smagiem garīgiem traucējumiem psihiatrijā tiek piemēroti piespiedu līdzekļi. Šis pants ir sekas un mēģinājums ierobežot kaitējumu, kas var tikt nodarīts, ja tiek īstenots Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. pants tās burtiskā nozīmē.

1949. gadā un 1950. gadā izstrādātā Eiropas Cilvēktiesību konvencija atļauj uz nenoteiktu laiku atņemt “neveselīgas personas” tikai tāpēc, ka šīm personām ir psihosociāla invaliditāte. Teksts tika formulēts Apvienotās Karalistes, Dānijas un Zviedrijas pārstāvis, kuru vadīja briti, lai atļautu eigēnikas izraisītu likumdošanu un praksi, kas šajās valstīs bija spēkā konvencijas formulēšanas laikā.