Autors Fr. Aleksejs Uminskis
Par autoru: Maskavas patriarhāts ir noteicis aizliegumu kalpot Fr. Aleksejs Uminskis, kurš vairs nav Krievijas galvaspilsētas Hohlovska ielas Svētās Trīsvienības baznīcas galva. Par to ziņo Krievijas opozīcijas medijs “Radio Liberty” un telekanāls “Doždj”, atsaucoties uz žurnālisti Kseniju Lučenko un draudzes locekļiem no baznīcas, kurā Fr. Aleksejs. Pēc šo pašu mediju informācijas, Fr. Uminska Svētās Trīsvienības baznīca par prāvestu iecēlusi skandalozo priesteri Andreju Tkačevu, kurš pazīstams ar atbalstu Krievijas karam pret Ukrainu un padomiem par vardarbību pret sievietēm.
Man ir sajūta, ka agresijas līmenis nemazinās. Agresija ir viļņveidīga. Tam nav vajadzīgi gadījumi, priekšmeti tam vienmēr tiek meklēti un atrasti. Agresija sabiedrībā vienmēr plūst pāri, tiek novirzīta no viena kanāla uz otru. Rodas sava veida naida objekts, tāpēc agresija ir jāvirza šajā virzienā.
Kad agresijas līmenis sasniedz tik paaugstinātu līmeni, tad tas jau tiek izliets uz konkrētiem cilvēkiem. Tad cilvēki sāk vienkārši iznīcināt viens otru – visbrutālākajā, necilvēcīgākajā veidā. Tad tas iet prom. Agresija vienmēr ir mūsu sabiedrībā, un tā ir neārstējama. Neviens nerūpējas par sabiedrības izārstēšanu no agresijas.
Agresīvā sabiedrība ir ļoti ērta, viegli kontrolējama no augšas. Jums vienkārši jāatrod objekts agresijai. Valsts mērogā agresija var būt ļoti “noderīga” lieta. Tas inficē cilvēkus, mobs tos, atņem viņiem individuālo apziņu un pārvērš tos kolektīvā bezsamaņā.
Un šo domāšanas veidu cilvēks pēc tam nes sev līdzi uz Baznīcu. Ar to ir ļoti ērti dzīvot. Pirms neilga laika es izlasīju vienu no apustuļa Pāvila vēstulēm, kurā bija šādi vārdi: “Es jums, brāļi, pasludinu, ka evaņģēlijs, ko es sludināju, nav cilvēks, jo es to neesmu nedz saņēmis, nedz mācījies no cilvēks, bet ar atklāsmi Jēzu Kristu” (Gal.1:11-12). Ļoti svarīgi vārdi par to, ar ko mēs, kristieši, nodarbojamies, ka tur nav nekā tāda, ko izdomājis cilvēks.
Pats par sevi Evaņģēlijs ir ļoti neērta grāmata, kas neļauj cilvēkam dzīvot tajās paradigmās, kurās var pastāvēt tikai agresija: “savējais-svešais”, “draugs-ienaidnieks”, “tuvs-tāls”. Ja tā būtu cilvēku grāmata, tāpat kā daudzas reliģiskās cilvēku grāmatas, tad būtu norādīts ienaidnieks. “Viņa ārzemnieks” noteikti būtu skaidri aprakstīts. Būtu skaidri pateikts, kurš ir “savējais” un kurš “svešais”, un kādi ir “savējie” parametri, kam jāpalīdz, kam jākalpo, ar ko jādalās un kurš nav jādalās ar kuriem mēs varam melot, kurus vajag iznīcināt.
Tātad Evaņģēlijs ir tāda grāmata, kas nedod cilvēkam veidus, kā barot savu agresiju un vairot to. Taču Baznīcā bieži nāk cilvēki, kas nav pārveidoti vai dzīvo ar ideologiem, ar ideoloģijām dzīvas ticības vietā. Ideoloģija vienmēr ir cilvēciska lieta, un kristīgā ticība nav cilvēciska. Tā ir Dieva dāvana, nesasniedzamā Dieva dāvana, kas kļuva par cilvēku. Un ir ļoti neērti tikt galā ar tādu necilvēcisku reliģiju, un tāpēc nemitīgi parādās vēlme nomainīt kristīgo ticību, aizstāt Evaņģēliju ar kādu ideoloģiju.
Kur parādās ideoloģija, pat zem kristietības, pareizticības zīmes, vienalga, tur uzreiz parādās ienaidnieki – šai ideoloģijai, šai ticībai, Baznīcai.
Un ienaidnieku ir pārāk daudz – tie nav jāmeklē, tie tiks atrasti uzreiz. Un tad šī agresija, ko varēja dziedināt ar Kristus žēlastību, ar Kristus mīlestību, arī ar mūsu nožēlu, mūsu pārmaiņām, nevar būt kā no cilvēka izspiesta inde. Tieši otrādi – pēkšņi šī agresija iegūst savu labo nozīmi, kļūst par labu, iegūst spēku, jo to var izmantot pret kopējo ienaidnieku. Tad tas nekur nepazūd, tas vienkārši iegūst citu nosaukumu.
Viņi nebija šķiras ienaidnieki, viņi nebija tautas ienaidnieki – Baznīcā uzreiz parādās ienaidnieki, tās ienaidnieki: tie, kas ir sveši, kas nav savējie, kurus vienmēr varat šķirt. Kāds jums ir fundamentālists, un jūs viņiem esat liberālis. Un tajā brīdī cilvēki pēkšņi sāk izjust tik lielu “mīlestību” viens pret otru, tik gatavi izteikt šķebinošus, zemiskus lāstus un apvainojošus vārdus, aizmirstot, ka viņi bauda vienu un to pašu kausu.
Viņu vidū pat rodas jautājums: "Vai mēs varam baudīt čaču ar šādiem cilvēkiem?" Vai kāds cilvēks, ja mums nepatīk, vispār var būt kristietis?”
Tātad šī agresija var lieliski pastāvēt arī Baznīcā. Tad tas izplūst agresīvā un ļaunprātīgā savas ticības deklarācijā, kas tiek darīts ar gandrīz labdabīgu mērķi – mūsu svētvietu aizsardzību.
Mēs redzējām, kā pagājušajā gadā visu šo briesmīgo, grēcīgo agresiju daži cilvēki pēkšņi sāka saprast kā ticības aizstāvēšanas veidu, kā kristīgu uzvedību.
Es atgādinu, ka mums novēlētais Evaņģēlijs nav cilvēku evaņģēlijs, tur nav ideoloģiju. Tāpēc Evaņģēlijā agresijai nav vietas, un tāpēc šo agresiju sabiedrībā spēj dziedināt tikai kristietis, kurš var mīlēt savu ienaidnieku tā, ka viņš uz sitienu neatbild ar sitienu, bet ienīst ar naidu. Mums ir šī iespēja.
Mēs varētu sniegt šai pasaulei piemēru, kā agresija dziedina, bet diemžēl mēs vēl neesam to izdarījuši.
Avots: Archpriest Alexy Uminsky, Oksana Golovko, Archpriest Alexy Uminsky – par agresiju Baznīcā (Un kāpēc Evaņģēlijs nedala pasauli “mūs” un “svešie”), 14. Lasi Pravmirā: https:/ /www.pravmir.ru /agressiya-i-xristianstvo-kak-my-sovmeshhaem-nesovmestimoe-video-2021/ : “Dusmas, rupjības – pret paziņām un pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem – šķiet, ka tā jau gandrīz kļuvusi par komunikācijas normu sociālajos tīkliem. Vai sabiedrībā ir pieaudzis agresijas līmenis? Vai, gluži pretēji, tas izplūst internetā, atstājot reālo dzīvi? Kas ar mums notiek, kāpēc mēs visus sadalām nometnēs, “mēs” un “svešie” grupās,” stāsta arhipriests Aleksijs Uminskis. “Pravmir” atkal publicē 1. gadā uzņemtu video ierakstu.”
Piezīme: Pagaidām ROC nav oficiāli paziņojis par Prot. Aleksejs Uminskis un viņam noteiktais aizliegums. Tēvs Aleksejs vairāk nekā trīsdesmit gadus ir bijis Svētās Trīsvienības baznīcas priekšsēdētājs. Represijas pret viņu sākās pērn, kad viņš sniedza interviju, kurā neslēpa savus pretkara uzskatus. Viņš ir pazīstams publicists, daudzu rakstu autors par dažādām tēmām: no pastorālās kalpošanas līdz kristīgajai pedagoģijai līdz aktuālo notikumu komentāriem. Viņš ir pazīstams ar savu aktīvo pilsonisko nostāju vairākos svarīgos sabiedriskajos jautājumos, aizstāv politisku iemeslu dēļ vajātos, kritizē varas iestādes par pilsoņu tiesību pārkāpumiem.
Savā uzrunā draudzes sapulcē decembra beigās Fr. Aleksejs pieskaras kristīgās miera veidošanas jautājumam, ko “ir nepanesami dzirdēt pasaulē, kur cilvēki plēš sirdis, meklējot taisnību un kas vienmēr tiek panākts ar dažu vardarbību pār citiem. Tikai vardarbībai ir jāuzvar cita vardarbība, pretējā gadījumā tā nav godīga. Būt kristietim nozīmē pieņemt lēmumu. Neviens nevar piespiest cilvēku kļūt par kristieti. Taču, ja reiz esam par to izlēmuši, tad darīsim to pareizi. Pat ja tas neizdodas līdz galam... Citādi mums būs jāsadala Evaņģēlijs, jāpadara tā par mums ērtu grāmatu un jāsaka, ka esam pareizticīgie, nepieskaitot – kristieši. Vispirms būsim kristieši, un tad noteikti būsim pareizticīgie. Un, ja mums ārējā ideoloģiskā forma ir svarīgāka par evaņģēlija vārdiem – tad šeit kaut kas nav kārtībā”.
Sociālie mediji citē citu žurnālistes Ksenijas Lučenko paziņojumu, ka no Maskavas Debesbraukšanas baznīcas priekšsēdētāja amata ir atcelts arī cits pazīstamais Maskavas priesteris Vladimirs Lapšins, kas notika decembra beigās. Vladimirs ir pazīstams kā viens no pēdējiem Fr. Aleksandrs Vīrieši. Šīs izmaiņas šī tempļa vadībā oficiāli netika paziņotas Maskavas patriarhāta tīmekļa vietnē.
Šīs patriarha Kirila darbības ir zīme, ka represijas pret kara pretiniekiem priesteru vidū padziļina un ietekmē ikoniskos garīdzniekus, kas pazīstami ne tikai Maskavā, bet visā Krievijā un ārvalstīs. Aizstāšana Fr. Aleksejs Uminskis ar Andreju Tkačovu skaidri parāda Maskavas patriarhāta vadību atbalstošo virzienu – uzspiest agresīvu un vardarbīgu, ar Kristus tēlu nesavienojamu, bet Putina Krievijas valsts politikai atbilstošu kristietību.
