Konference Eiropas Parlamentā, lai padarītu pasauli labāku
Mazākumtautību reliģisko vai ticības organizāciju sociālās un humānās aktivitātes ES ir noderīgas Eiropas pilsoņiem un sabiedrībai, taču pārāk bieži tās ignorē politiskie līderi un plašsaziņas līdzekļi.
Šo vēstījumu nosūtīja plašs runātāju loks ar dažādu reliģisko un pārliecību pieredzi Ticības un brīvības samits III 18. aprīlī notika Eiropas Parlamentā Briselē.
Tomēr šo mazākumtautību organizāciju darbs ar to informētību par klimata pārmaiņām vai pretnarkotiku kampaņām, palīdzības programmām bēgļiem un bezpajumtniekiem zemestrīču un citu dabas katastrofu vietās ir pelnījis izcelšanu, atzīšanu un atpazīstamību, lai izvairīties no neredzamības un dažkārt nepamatotas stigmatizācijas.
Šīs konferences ietvaros es izmantoju debašu laiku, lai dalītos viedokļos un pārdomās no cilvēktiesību perspektīvas, ko turpmāk apkopošu strukturētā veidā.
Ignorētas un apklusinātas reliģisko vai ticības organizāciju sociālās un humānās aktivitātes
Daudzās mazākumtautību reliģisko un filozofisko organizāciju pārstāvju prezentācijas, kas bagātināja šo konferenci, uzsvēra viņu humanitāro, labdarības, izglītības un sociālo aktivitāšu nozīmi un ietekmi, lai padarītu pasauli par labāku vietu, kur dzīvot. Viņi arī ir parādījuši, ka tie ir noderīgi Eiropas Savienības valstīm, kuras nevar atrisināt visas sociālās problēmas vienas pašas bez šīs pilsoniskās sabiedrības daļas ieguldījuma.
Taču medijos par viņu aktivitātēm praktiski nav ne miņas. Mēs varam brīnīties par šīs situācijas iemesliem. Sociālais darbs ir šo organizāciju publiskas un redzamas izpausmes veids. Personīgās ticības paušana ar ieguldījumu šajās aktivitātēs nevienam netraucē. Tomēr laicīgās kustības un to politiskās stafetes dažkārt to dara reliģiskas vienības vārdā kā konkurējošu ar savu filozofisko pārliecību un kā potenciālu draudu atgriezties vēsturisko baznīcu ietekmei, kuras gadsimtiem ilgi ir diktējušas savus likumus valstīm. un viņu suverēni. Plašsaziņas līdzekļus caurstrāvo arī šī sekularizācijas un neitralitātes kultūra.
Šīs neuzticības ēnā šie paši dalībnieki, kā arī dominējošās baznīcas tur aizdomās par reliģiskām vai filozofiskām minoritātēm, ka tās izmanto savas sociālās un humanitārās aktivitātes kā līdzekli publiskai pašreklāmai un jaunu locekļu piesaistīšanai. Visbeidzot, dažas minoritātes jau vairāk nekā 25 gadus ir atradušās tā saukto kaitīgo un nevēlamo “kultu” melnajos sarakstos, kurus ir izstrādājušas un apstiprinājušas vairākas ES valstis un plaši izplatījuši plašsaziņas līdzekļi. Tomēr starptautiskajās tiesībās jēdziens “kults” nepastāv. Turklāt katoļu baznīcai jāatceras, ka slavenā Māte Terēze Indijā, neraugoties uz viņas Nobela Miera prēmiju, tika apsūdzēta par vēlmi savās katoļu slimnīcās un izglītības iestādēs pievērst neaizskaramus cilvēkus un citus kristietībai.
Šeit ir runa par reliģisko vai filozofisko minoritāšu grupu kā kolektīvu un redzamu vienību izpausmes brīvību, kas neslēpj savu identitāti publiskajā telpā.
Šīs uz ticību balstītās organizācijas atsevišķās Eiropas valstīs tiek uzskatītas par “nevēlamām” un tiek uzskatītas par draudiem iedibinātajai kārtībai un pareizai domāšanai. Pēc tam politiskajās aprindās un plašsaziņas līdzekļos reakcija ir klusēt par savām konstruktīvajām sociālajām un humanitārajām aktivitātēm, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Vai arī ar šīm kustībām naidīgā aktīvisma palīdzību tās tiek pasniegtas pilnīgi negatīvā gaismā, piemēram, “tas ir nepamatots prozelītisms”, “tas ir jaunu dalībnieku vervēšana upuru vidū” utt.
Ceļā uz iekļaujošāku sabiedrību Eiropas Savienībā
Pilsoniskās sabiedrības dalībnieku politiskajā un plašsaziņas līdzekļu attieksmē pēc būtības ir jāizvairās no dubultstandartiem, lai izvairītos no postošas spriedzes un naidīguma starp sociālajām grupām. Segregācija, kas izraisa sabiedrības sadrumstalotību un separātismu, rada naidu un naida noziegumus. Iekļaušana nes cieņa, solidaritāte un sociālais miers.
Reliģisko un filozofisko grupu sociālo, labdarības, izglītības un humanitāro darbību segumam jābūt vienlīdzīgam. Taisnīgums ir jāīsteno tā patiesajā vērtībā un nekaitējot ikvienam, kas veicina Eiropas Savienības pilsoņu labklājību.
