Laimes noslēpums ir rūpēties par citiem un darīt tos laimīgus, noskaidrojuši pētnieki. Palīdzība citiem palīdz apmierināt vajadzību pēc sociālajiem sakariem un uzlabo pašapziņu. Interesanti, ka nav nepieciešams, lai aprūpes objekts patiešām kļūtu laimīgāks – svarīgāk ir pašam cilvēkam noticēt, ka viņš dara ko labu. Laimi parasti sauc par iekšējās apmierinātības sajūtu no savas dzīves. Bieži vien šis nosacījums tiek uzskatīts par personīgo mērķu sasniegšanas, savu vajadzību apmierināšanas rezultātu. Tomēr praksē izrādās, ka veiksmīgi cilvēki, kuri ir īstenojuši savus sapņus, ne vienmēr ir laimīgi.
Arvien vairāk pētījumu liecina, ka laimes avots var slēpties citur – piemēram, sniegt prieku citiem. Pie šādiem secinājumiem nonākuši pētnieki no ASV Misūri universitātes un Krievijas Ekonomikas augstskolas. Par to viņi runā sīkāk rakstā Journal of Positive Psychology. Zinātnieki ir veikuši piecus eksperimentus, kuru mērķis ir noskaidrot, kuras darbības padara cilvēkus laimīgākus – rūpes par sevi, rūpes par citiem vai varbūt kāds, kas par viņiem parūpējas. Katrai pētījuma daļai pētnieki atlasīja 100-200 brīvprātīgos, galvenokārt studentus. Neirotiķi dod priekšroku viskijam, laimīgie – alum. Ko par varoni saka alkohola izvēle? Pirmajā eksperimentā dalībniekiem bija jāatceras, kad viņi kaut ko darīja, lai iepriecinātu sevi vai citus. Kad dalībniekiem tika lūgts aprakstīt, kā viņi tajā laikā jutās, viņi atklāja, ka viņiem patīk padarīt citus laimīgākus, nevis mēģināt padarīt sevi laimīgākus. Otrajā posmā pētnieki mēģināja reproducēt rezultātus reāllaikā un lūdza dalībniekus izdarīt kaut ko patīkamu sev vai kādam citam, vai vienkārši tērzēt ar draugu. Tie, kuriem bija uzdevums padarīt mīļoto laimīgu, pauda lielāku gandarījumu nekā pārējās divas grupas. Tādējādi pētnieki īpaši noskaidroja, ka runa nav tikai par saskarsmi ar otru cilvēku, bet gan par rūpēm par viņu – pretējā gadījumā vienkārša komunikācija viņu darītu tikpat laimīgu. Pētījuma trešā daļa parādīja, ka laimes sajūta nav atkarīga no tā, cik daudz labāk jutās cilvēks, kuru dalībnieki vēlējās padarīt laimīgu. Šoreiz pētnieki apkopoja atsauksmes no tiem, kuriem pētījuma dalībnieki mēģināja paveikt ko patīkamu. Kā izrādījās, dalībnieku apmierinātība bija atkarīga ne tik daudz no tā, cik patiesībā izdevies otru cilvēku iepriecināt, bet gan no tā, kā viņi paši novērtēja rezultātu.
“Iespējams, ka patiesās sajūtas un objekta stāvoklis nav tik svarīgi kā paša aktiera uztvere,” raksta autori. "Iespējams, tikai doma, ka viens ir padarījis otru laimīgāku, ir svarīgāka par objekta faktiskajām sajūtām." Pētniekus interesēja arī tas, kas cilvēkus padara laimīgākus – viņu pašu rīcība, lai iepriecinātu citus, vai kāda cita mēģinājumi padarīt sevi laimīgus. Procedūra bija līdzīga pirmajā pētījumā, taču tagad dalībniekiem bija jāatceras ne tikai tas, kā viņi kaut ko izdarīja cita cilvēka labā, bet arī kā kāds viņiem kaut ko labu izdarīja – nospēlēja viņu mīļāko dziesmu, uzaicināja vakariņās, pagatavoja darbojas uzņēmums. Brīvprātīgie aprakstīja šīs darbības un novērtēja, cik tās bija patīkamas. Pēdējā eksperimentā kļuva skaidrs, ka rūpes par citiem padara tevi laimīgāku, pat ja runa ir par pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Pētnieki apturēja cilvēkus uz ielas un piedāvāja viņiem naudu. Dažiem no viņiem pētnieki piedāvāja par šo summu piedalīties aptaujā un paturēt naudu sev, citiem – apmaksāt savu stāvvietu, bet citiem – samaksāt par stāvvietu kādam citam un, ja vēlas, atstāt zīmīti, kurā paskaidro darbība. Vislielākā laimes sajūta salīdzinājumā ar citiem bija tiem, kuri samaksāja par svešu stāvvietu un ziņoja par to automašīnas īpašniekam. Tas bija nedaudz vājāks tiem, kas maksāja par svešinieku, neatstājot viņam zīmīti. Vai tiešām 60 gadu vecumā mēs esam laimīgāki nekā 30? "Iespējams, zīmītes atstāšana nodrošina, ka svešinieks atzīs labo darbu, kas var būt svarīgi, lai šādās situācijās apmierinātu vajadzību pēc tuvības sajūtas," raksta pētnieki. "Bet iespējams, ka, rakstot piezīmi, dalībniekiem papildus maksas autostāvvietai tika dota papildu iespēja iepriecināt svešinieku – tātad viņiem bija iespēja darīt divas lietas, kas veicina laimi, nevis vienu."
Acīmredzot svarīga ir nepieciešamība sajust saikni ar citiem – tas izskaidro, kāpēc kaut ko darot kāda cita labā, dalībnieki sagādāja lielāku prieku, nekā kaut ko darot paši. Lai iegūtu precīzākus rezultātus, būtu lietderīgi izpētīt, kā izveidotais efekts darbojas cilvēku pāros, kad abiem dalībniekiem ir iespēja kaut ko darīt, lai uzlabotu otra garastāvokli, norādīja pētnieki. Tāpat būs interesanti apzināt iespējamās ilgtermiņa sekas, mēģinot iepriecināt citus, un kādas būtu šādas uzvedības sekas, kad tā kļūs par dzīves stratēģiju.
