Grāmatu tirgū jau ir jaunākā autora Mārtiņa Raļčevska grāmata “Neaizver acis” (© apgāds “Edelweiss”, 2022; ISBN 978-619-7186-82-6). Grāmata ir pretstats lūgšanai un kristīgajam mūsdienu dzīvesveidam.
Martins Ralčevskis dzimis Sofijā, Bulgārijā, 4. gada 1974. martā. Viņš absolvējis Sofijas universitāti “St. Kliments Ohridskis” Teoloģijas un ģeogrāfijas specialitātē. Viņš sāka rakstīt pēc atgriešanās no Meksikas 2003. gadā, kur trīs mēnešus bija pavadījis filmā. filma Troja, kā ekstra. Šajā īpašajā un mistiskajā vietā Cabo San Lucas pilsētā Kalifornijā viņš runāja ar vietējiem iedzīvotājiem un klausījās viņu daudzos unikālos stāstus un pieredzi. "Tur es sajutu, ka gribu uzrakstīt grāmatu un pastāstīt šos līdz šim nepierakstītos mistiskos stāstus, ko no viņiem dzirdēju," viņš teica. Un tā tapa viņa pirmā grāmata “Nebeidzamā nakts”. Visās viņa grāmatās galvenās tēmas ir cerība, ticība un pozitīvisms. Drīz pēc tam viņš apprecējās un nākamajos gados kļuva par trīs bērnu tēvu. "Kopš tā laika neizbēgami esmu uzrakstījis vēl desmit grāmatas," viņš saka. Visus izdeva lielākās Bulgārijas izdevniecības, un bija un joprojām ir veltīta un lojāla kulta lasītāju grupa. Pats Raļčevskis to komentēja: “Ļoti iespējams, tieši tāpēc mani izdevēji, lasītāji un daži režisori gadu gaitā mani mudinājuši uzrakstīt vairākus scenārijus spēlfilmām pēc maniem romāniem. Uzklausīju šos ieteikumus un līdz šim bez grāmatām esmu uzrakstījis arī piecus scenārijus spēlfilmām, kuras, ceru, drīzumā tiks realizētas.
Mārtiņa Raļčevska līdz šim izdotās grāmatas ir "Nebeidzamā nakts", "Meža gars", "Padieviete", "30 mārciņas", "Krāpniecība", "Emigrants", "Antikrists", "Dvēsele", "Dzīves jēga", " Mūžība” un „Neaizver acis”. Viņa pēdējo grāmatu ļoti atzinīgi novērtēja literatūras kritiķi un lasītāji. Tas saņēma ļoti pozitīvas atsauksmes no dažādiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī neskaitāmas balvas un atzinības. "Tas mani mudināja domāt, ka šī grāmata varētu interesēt arī ASV lasītājus. Tāpēc nolēmu pieteikties šim konkursam, izdot bulgāru grāmatu angļu valodā, tieši ar šo romānu,” stāsta Raļčevskis.
Mārtiņa Raļčevska romāna “Neaizver acis” konspekts
Liela daļa no romāna ir balstīta uz maz zināmo leģendu par Strandjas kalnu, kuru mūsdienās atceras tikai apkārtnes vecāka gadagājuma iedzīvotāji un vecākie vietējie iedzīvotāji pilsētās, kas ieskauj Melno jūru. Leģenda vēsta, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā kāds jauns vīrietis vārdā Pēteris no Ahtopoles pilsētas piedzīvoja šausmīgu personisku drāmu.
Pēteris mazpilsētā ir bēdīgi slavens ar savu intelektuālo invaliditāti. Viņa vecākiem Ivanam un Stankai jādodas strādāt uz Burgasu (tuvējā lielpilsēta) un desmit gadus vecā meita Ivana jāatstāj viņa aprūpē. Pēterim toreiz bija astoņpadsmit gadu. Ir rudens, bet laiks bija tam gadalaikam silts, un Pēteris nolemj vest Ivanu uz jūru peldēties. Viņi dodas uz attālu akmeņainu pludmali, lai neviens viņus neredzētu. Viņš aizmieg pludmalē, un viņa dodas jūrā. Taču laika apstākļi pēkšņi pasliktinās, parādās lieli viļņi, un Ivana noslīkst.
Kad viņu vecāki atgriežas un uzzina par notikušo, viņus sanikno dusmas. Savās dusmās Ivans (Pētera tēvs) dzenā viņu, lai mēģinātu viņu nogalināt. Pēteris aizskrien pie Strandjas un apmaldās. Tiek izsludinātas nacionālās medības, lai gan neviens viņu nevar atrast. Viņu kalnos paslēpj vietējais gans, kurš uz īsu brīdi par viņu parūpējas. Pēc kāda laika Pēteris nokļuva Bahkovas klosterī. Tur, gadu vēlāk, viņš pieņēma mūka amatu un dzīvoja stingru klostera dzīvi, slēptu no cilvēku acīm, klostera pagrabā, nepārtraukti caur asarām atkārtojot: "Dievs, lūdzu, nepieskaiti man šo grēku." Šī ir viņa slepenā lūgšana; ar kuru viņš nožēlo savas māsas nāvi. Viņa slēpšanu nosaka patiesas bailes, ka, ja viņu pieķers, viņš tiks nosūtīts uz cietumu. Tā raudādams, sevis pārmetumiem un gavēni ar vecāko mūku palīdzību viņš vēl vienu gadu pavada izolācijā un noslēgtībā. Pēc anonīma paziņojuma Svētajā klosterī ieradās Valsts drošības komanda un sāka pārmeklēt visas klostera telpas. Pīters ir spiests bēgt, lai izvairītos no atklāšanas. Viņš dodas uz austrumiem. Viņš skrien naktī un slēpjas dienā. Tā pēc ilgas un nogurdinošas ekspedīcijas viņš atkal sasniedz Strandjas kalna attālāko un pamestāko daļu. Tur viņš apmetas dobā kokā un sāk dzīvot askētisku dzīvi, nebeidzot atkārtot savu grēku nožēlas lūgšanu. Tādā veidā viņš no parasta mūka pamazām pārvērtās par vientuļnieku-brīnumdari.
Seko jauna nodaļa, kurā darbība pārceļas uz Sofiju, galvaspilsētu Bulgārija. Priekšplānā mums ir jauns priesteris vārdā Pāvils. Viņam ir dvīņu māsa, vārdā Nikolina, kura ir neārstējami slima ar kuņģa vēzi. Nikolina guļ mājās, uz dzīvības atbalsta. Tā kā Pāvels un Nikolina ir dvīņi, attiecības starp viņiem ir ārkārtīgi spēcīgas. Tāpēc Pāvels nevar samierināties ar to, ka viņš viņu pazaudēs. Viņš lūdzas gandrīz visu diennakti, turot māsas roku, atkārtojot: “Neaizver acis! Tu dzīvosi. Neaizveriet acis!" Taču, neskatoties uz to, Nikolīnas izredzes izdzīvot samazinās ar katru dienu.
Darbība virzās atpakaļ uz Ahtopolu. Tur, mājas pagalmā, ir Pētera gados vecākie vecāki — Ivans un Stanka. Ivans daudzus gadus nožēlo, ka aizsūtīja dēlu un nevar beigt sevi mocīt. Pie viņiem pēkšņi ierodas jauns vīrietis, kurš stāsta, ka mednieki viņu dēlu Pēteri redzējuši dziļi Strandjas kalnā. Viņa vecāki ir pārsteigti. Viņi nekavējoties izbrauc ar mašīnu uz kalnu. Stankam no gaidīšanas kļūst slikta dūša. Mašīna apstājas un Ivans turpina ceļu viens pats. Ivans sasniedz apgabalu, kur tika pamanīts Pēteris, un sāk kliegt: “Dēls… Pēteris. Parādiet sevi… Lūdzu. Un parādās Pēteris. Tēva un dēla tikšanās ir aizkustinoša. Ivans ir novājējis vecis, viņam ir 83 gadi, un Pēteris ir pelēks un noguris no sava grūtā dzīvesveida. Viņam ir 60 gadi. Pēteris stāsta savam tēvam: “Tu taču nepadevies un beidzot mani atradi. Bet es... nevaru atgriezt Ivanu no nāves. Pēteris ir satriekts. Viņš apguļas zemē, sakrusto rokas un murmina tēvam: “Piedod man! Par visu. Te nu es esmu! Nogalini mani." Vecais Ivans nometās ceļos viņa priekšā un nožēloja grēkus. "Tā ir mana vaina. Tev man jāpiedod, dēls,” viņš vaimanā. Pēteris pieceļas. Aina ir cildena. Viņi apskaujas un atvadās.
Darbība atkal atgriežas Sofijā. Sāpīgā tuvojošās nāves sajūta jau virmo ap slimo Nikolinu. Tēvs Pāvels raud un lūdzas nemitīgi. Kādu vakaru Pāvela tuvs draugs viņam uzticas par noslēpumaino mūku vientuļnieku, kurš dzīvo kaut kur Strandjas kalnā. Pāvels domā, ka tā ir leģenda, taču tomēr nolemj mēģināt atrast šo vientuļnieku. Šajā periodā viņa māsa Nikolina atpūšas. Tad Pāvels izmisumā uztic viņas nedzīvo ķermeni viņu mātei un dodas uz Strandjas kalnu. Šajā brīdī māte pārmetoši sauc pēc viņa, ka viņš tik ilgi ir teicis šo lūgšanu par savu māsu: "Lūdzu, neaizveriet acis", un tomēr tagad viņa ir mirusi, un ko viņš tagad teiks? Kā viņš turpinās lūgt? Tad Pāvils apstājas, raud un atbild, ka nav spēka viņu apturēt un viņš turpinās ticēt, ka viņai ir cerība dzīvot. Māte domā, ka dēls ir zaudējis prātu un sāk viņu apraudāt. Tad Pāvils pārdomā mātes teikto un sāk lūgties šādi: “Nē, es nepadošos. Tu dzīvosi. Lūdzu, atver acis!” Kopš tā brīža Pāvils sāka nemitīgi atkārtot lūgšanas “Neaizver acis” vietā, tās pretstatu, proti: “Atver acis! Lūdzu, atver acis!”
Ar šo jauno lūgšanu mēles galā un pēc ievērojamām grūtībām viņam izdodas kalnā atrast vientuļnieku. Abu tikšanās ir šokējoša. Pāvils pirmais pamana Pēteri un klusējot viņam tuvojas. Svētais vīrs nometas ceļos ar paceltām rokām pret debesīm un caur asarām atkārto: “Dievs, lūdzu, pieskaiti man šo grēku...” Pāvils uzreiz saprot, ka tā nav pareiza lūgšana. Jo neviens normāls cilvēks nelūgtos, lai viņam piedēvētu grēku, bet gan tieši otrādi, lai saņemtu piedošanu. Lasītājam tiek norādīts, ka šī aizstāšana notika vientuļnieka garīgās nepilnības un nezināšanas dēļ. Tādējādi viņa sākotnējā lūgšana: “Dievs, lūdzu, nepieskaiti man šo grēku” pakāpeniski, gadu gaitā, pārvērtās par “Dievs, pieskaiti man šo grēku”. Pāvels nezina, ka vientuļnieks ir analfabēts un ka viņš ir gandrīz satracināts šajā postītajā un neviesmīlīgajā vietā. Bet, kad abi satiekas, Pāvils saprot, ka viņš ir pretī svētajam. Nezinošs, neizglītots, garīgi lēns un tomēr svētais! Nepareizā lūgšana parāda Pāvilam, ka Dievs neskatās uz mūsu seju, bet uz mūsu sirdi. Pāvels raud Pētera priekšā un stāsta viņam, ka viņa māsa Nikolina bija mirusi agrāk tajā dienā un ka viņš bija ieradies visu ceļu no Sofijas, lai lūgtu viņa lūgšanas. Tad, Pāvilam par šausmām, Pēteris saka, ka nav jēgas lūgt, jo Dievs neuzklausīs viņa lūgumus. Tomēr Pāvils nepadodas, bet turpina lūgt viņu, neskatoties ne uz ko, lūgt par savu mirušo māsu, lai viņa atdzīvotos. Bet Pēteris paliek nelokāms. Visbeidzot, savās ciešanās un bezpalīdzībā Pāvils viņam zvēr šādi: "Ja jums būtu māsa, kas mīlētu savu māsu tā, kā es mīlu un varētu viņu atgriezt no citas pasaules, jūs mani saprastu un palīdzētu!" Šie vārdi satricina Pēteri. Viņš atceras savas mazās māsas Ivanas nāvi un saprot, ka Dievs caur šo tikšanos pēc tik daudziem grēku nožēlas gadiem beidzot mēģina viņu atbrīvot. Tad Pēteris nokrīt ceļos un sauc Dievu, lai tas veic brīnumu un atgriež Pāvila māsas dvēseli dzīvo pasaulē. Tas notiek ap pulksten četriem pēcpusdienā. Pāvels pateicas viņam un atstāj Strandjas kalnu.
Pa ceļam uz Sofiju tēvs Pāvels nevarēja sazināties ar māti, jo telefonam bija izlādējies akumulators, un viņš steigā aizmirsa paņemt līdzi lādētāju. Viņš ierodas Sofijā nākamās dienas agrā stundā. Atnākot mājās pie Sofijas, viņš ir kluss, taču ir arī tik novārdzis, ka sabrūk gaitenī un viņam nav vēlēšanās ienākt māsas istabā. Beidzot viņš nobīstas, ieiet iekšā un atrod Nikolinas gultu tukšu. Tad viņš sāk raudāt. Drīz pēc tam atveras durvis, un viņa māte ienāk un pievienojas viņam istabā. Viņš ir pārsteigts, jo domājis, ka dzīvoklī ir viens. “Pēc tam, kad tava māsa nomira un tu aizbrauci,” viņa māte stāsta viņam trīcēdama, “es zvanīju 911. Atnāca ārsts, noteica nāvi un uzrakstīja miršanas apliecību. Tomēr es viņu nepametu un turpināju turēt viņas roku, it kā viņa vēl būtu dzīva. Viņa neelpoja, un es zināju, ka tas, ko daru, ir traks, bet es stāvēju viņai blakus. Es viņai teicu, ka es viņu mīlu un ka arī tu viņu mīli. Bija nedaudz pēc pus četriem, kad likās, ka kāds man liek viņu paņemt. Es paklausīju un nedaudz viņu pacēlu, un viņa...viņa...atvēra acis! vai tu saproti? Viņa bija mirusi, ārsts to apstiprināja, bet viņa atgriezās dzīvē!
Pāvels tam nespēj noticēt. Viņš jautā, kur ir Nikolina. Viņa māte viņam saka, ka viņa atrodas virtuvē. Pāvels iebrūk virtuvē un ierauga Nikolinu, kas sēž pie galda un dzer tēju.
