Pagājušajā nedēļā notikušajā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ekspertu uzklausīšanā tika aplūkota diskriminējošā ideoloģija, kas ir iemesls, kāpēc Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECTK) ierobežo personu ar psihosociāliem traucējumiem tiesības uz brīvību un drošību. Vienlaikus Komiteja uzklausīja Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalstītās mūsdienu cilvēktiesību koncepcijas izklāstu.
ECT un “neveselīgs prāts”
Kā pirmais eksperts Prof. Dr. Marius Turda, Apvienotās Karalistes Oksfordas Brūkas universitātes Medicīnas humanitāro zinātņu centra direktors aprakstīja vēsturisko kontekstu, kurā tika formulēta Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECHR). Vēsturiski, jēdziens "neveselīgs prāts" lietots kā termins ECTK 5. panta 1. punkta e) apakšpunkts – visās tās permutācijās – spēlēja nozīmīgu lomu eigēniskās domāšanas un prakses veidošanā, un ne tikai Lielbritānijā, kur tā radās.
Profesors Turda norādīja, ka "tas tika izmantots dažādos veidos, lai stigmatizētu un dehumanizētu indivīdus, kā arī veicinātu diskriminējošu praksi un personu ar mācīšanās traucējumiem marginalizāciju. Eigēniskie diskursi par to, kas veido normālu/nenormālu uzvedību un attieksmi, tika centrāli veidoti ap garīgi “piemērotu” un “nepiemērotu” indivīdu priekšstatiem, un galu galā noveda pie būtiskiem jauniem sociālajiem, ekonomiskiem un politiskiem tiesību atņemšanas veidiem un sieviešu tiesību erozijas. un vīriešiem, kas apzīmēti kā “neveselīgs prāts”.
Boglārka Benko kundze, Reģistrs Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), iepazīstināja ar tiesu praksi Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECT). Kā daļu no tā viņa norādīja uz problēmu, ka konvencijas teksts atbrīvo personas, kuras tiek uzskatītas par “neveselīgu prātu”, no regulāras tiesību aizsardzības. Viņa norādīja, ka ECT ir ļoti ierobežoti regulējusi savu Konvencijas teksta interpretāciju attiecībā uz brīvības atņemšanu personām ar psihosociāliem traucējumiem vai garīgās veselības problēmām. Tiesas kopumā vadās pēc medicīnas ekspertu atzinumiem.
Šī prakse ir pretstatā citām Eiropas konvencijas nodaļām par Cilvēktiesības (ECHR), kur Eiropas tiesa skaidrāk ir izskatījusi cilvēktiesību pārkāpumus lietās saskaņā ar ECTK, vienlaikus aplūkojot arī citus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus. Boglārka Benko norādīja, ka tādējādi cilvēktiesību aizsardzībai var draudēt sadrumstalotība.
Vēl viens eksperts, Laura Marketi, politikas vadītājs Garīgā veselība Eiropā (MHE) uzstājās ar prezentāciju par cilvēktiesību dimensiju personu ar psihosociālu invaliditāti aizturēšanā. MHE ir lielākā neatkarīgā Eiropas tīkla organizācija, kas strādā, lai veicinātu pozitīvu garīgo veselību un labklājību; Novērst garīgās veselības problēmas; kā arī atbalstīt un veicināt cilvēku ar garīgiem traucējumiem vai psihosociāliem traucējumiem tiesības.
“Ilgu laiku cilvēki ar psihosociāliem traucējumiem un garīgās veselības problēmām bieži tika uzskatīti par mazvērtīgiem, neadekvātiem vai pat bīstamiem sabiedrībai. Tas bija biomedicīnas pieejas garīgajai veselībai rezultāts, kas tēmu veidoja kā individuālu vainu vai problēmu,” atzīmēja Laura Marčeti.
Viņa izvērsa vēsturisko diskrimināciju, ar kuru iepazīstināja prof. Turda. "Politika un tiesību akti, kas izstrādāti pēc šīs pieejas, īpaši leģitimizēja izslēgšanu, piespiešanu un brīvības atņemšanu," viņa sacīja komitejai. Un viņa piebilda, ka "cilvēki ar psihosociālu invaliditāti tika uzskatīti par nastu vai draudiem sabiedrībai."
Invaliditātes psihosociālais modelis
Pēdējo desmitgažu laikā šī pieeja ir arvien vairāk apšaubīta, jo sabiedriskās debates un pētījumi sāka norādīt uz diskrimināciju un trūkumiem, kas izriet no biomedicīnas pieejas.
Laura Marketi norādīja, ka “uz šī fona tā sauktais psihosociālais invaliditātes modelis liek domāt, ka problēmas un atstumtību, ar ko saskaras personas ar psihosociālu invaliditāti un garīgās veselības problēmām, izraisa nevis viņu traucējumi, bet gan veids, kā sabiedrība ir organizēta un saprot šo tēmu."
Šis modelis arī pievērš uzmanību faktam, ka cilvēku pieredze ir dažāda un ka pastāv virkne noteicošo faktoru, kas ietekmē cilvēka dzīvi (piemēram, sociāli ekonomiskie un vides faktori, izaicinājumu pilni vai traumatiski dzīves notikumi).
“Tādēļ sabiedrības šķēršļi un noteicošie faktori ir problēma, kas būtu jārisina ar politiku un tiesību aktiem. Uzsvars jāliek uz iekļaušanu un atbalsta sniegšanu, nevis uz izslēgšanu un izvēles un kontroles trūkumu,” norādīja Laura Marčeti.
Šī pieejas maiņa ir ietverta Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), kuras mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt visu personu ar invaliditāti pilnīgu un vienlīdzīgu visu cilvēktiesību izmantošanu.
CRPD ir parakstījušas 164 valstis, tostarp Eiropas Savienība un visas tās dalībvalstis. Tā politikā un likumos iestrādā pāreju no biomedicīnas pieejas uz invaliditātes psihosociālo modeli. Tajā personas ar invaliditāti tika definētas kā personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var kavēt viņu pilnīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrībā vienlīdzīgi ar citiem.
Laura Marčeti norādīja, ka “CRPD nosaka, ka personas nevar tikt diskriminētas invaliditātes, tostarp psihosociālās invaliditātes, dēļ. Konvencija skaidri norāda, ka jebkura veida piespiešana, rīcībspējas atņemšana un piespiedu ārstēšana ir cilvēktiesību pārkāpumi. CRPD 14. pants arī skaidri nosaka, ka "invaliditātes esamība nekādā gadījumā neattaisno brīvības atņemšanu".
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK), 5. panta 1. punkta e) apakšpunkts
Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECTK) bija sastādīts 1949. un 1950. gadā. Savā sadaļā par tiesībām uz personas brīvību un drošību, ECTK 5. panta 1. punkta e) apakšpunkts, tā atzīmē izņēmumu “personām ar sliktu prātu, alkoholiķiem vai zāles narkomāni vai klaidoņi.” To personu izcelšanās, kuras tiek uzskatītas par skartām šādām sociālajām vai personiskajām realitātēm vai viedokļu atšķirībām, sakņojas plaši izplatītajos diskriminējošajos uzskatos 1900. gadu pirmajā pusē.
Izņēmumu formulēja Lielbritānijas, Dānijas un Zviedrijas pārstāvji britu vadībā. Tas bija balstīts uz bažām, ka toreiz izstrādātie cilvēktiesību teksti centās īstenot vispārējās cilvēktiesības, tostarp personām ar psihosociāliem traucējumiem vai garīgās veselības problēmām, kas bija pretrunā ar šajās valstīs spēkā esošajiem tiesību aktiem un sociālo politiku. Gan Lielbritānija, gan Dānija un Zviedrija tajā laikā bija spēcīgi eigēnikas atbalstītāji un ieviesa šādus principus un uzskatus likumdošanā un praksē.
Laura Marchetti noslēdza savu prezentāciju, norādot, ka
"Ņemot vērā šīs izmaiņas, pašreizējais Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 5. panta 1. punkta e) apakšpunkts neatbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, jo tas joprojām pieļauj diskrimināciju psihosociālu iemeslu dēļ. invaliditāte vai garīgās veselības problēma."
"Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai teksts tiktu reformēts un tiktu noņemtas sadaļas, kas pieļauj diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes iemūžināšanu," viņa uzsvēra savā noslēguma paziņojumā.
