Rakstiski ieraksti var mums daudz pastāstīt par senajām civilizācijām. Jaunākie pētījumi par indīgajām čūskām, kas aprakstītas senās Ēģiptes papirusā, liecina par vairāk, nekā jūs varētu domāt. Faraonu zemē dzīvoja daudz daudzveidīgāks čūsku klāsts, nekā mēs jebkad būtu iedomājušies, un tas arī izskaidro, kāpēc senie ēģiptiešu rakstnieki bija tik ļoti aizņemti ar čūsku kodumu ārstēšanu, raksta The Converstion. Tāpat kā alu gleznojumi, arī rakstītās vēstures sākuma teksti bieži apraksta savvaļas dzīvniekus. Tie var sniegt dažas ievērojamas detaļas, taču aprakstīto sugu identificēšana var būt sarežģīta. Piemēram, senās ēģiptiešu dokuments, ko sauc par Bruklinas papirusu, datēts ar aptuveni 660. – 330. gadu pirms mūsu ēras. bet, iespējams, ir daudz senāka dokumenta kopija, kurā uzskaitīti dažādi tajā laikā zināmie čūsku veidi, to kodumu sekas un ārstēšana.
Papildus koduma simptomiem papiruss apraksta arī dievību, kas saistīta ar čūsku vai kuras iejaukšanās varētu glābt upuri. Piemēram, “lielās čūskas Apofisa” (dievs, kurš pieņēma čūskas veidolu) kodiens ir aprakstīts kā izraisīt ātru nāvi. Tāpat lasītāji tiek brīdināti, ka šai čūskai ir nevis ierastie divi zobi, bet četri, kas mūsdienās ir reta čūskai īpašība.
Bruklinas papirusā aprakstītās indīgās čūskas ir daudzveidīgas: uzskaitītas 37 sugas, no kurām 13 sugas ir pazudušas. Mūsdienās Senās Ēģiptes reģionā ir daudz mazāk sugu. Tas izraisīja daudz pētnieku diskusiju par to, kuras sugas tika aprakstītas.
Čūska ar četriem zobiem Nav pretendentu uz lielo čūsku Apofisu, kas dzīvo Senās Ēģiptes robežās. Tāpat kā lielākajai daļai indīgo čūsku, kas pasaulē izraisa lielāko daļu nāves gadījumu no čūsku kodumiem, arī odzēm un kobrām, kas tagad sastopamas Ēģiptē, ir tikai divi zobi, pa vienam katrā augšējā žokļa kaulā. Čūskām žokļa kauli abās pusēs ir atdalīti un pārvietojas neatkarīgi no zīdītājiem.
Tuvākā mūsdienu čūska, kurai bieži ir četri zobi, ir Subsahāras Āfrikas savannu bumslangs (Disopholidus typus), kas tagad sastopams vairāk nekā 650 km uz dienvidiem no mūsdienu Ēģiptes. Tās inde var izraisīt cietušā asiņošanu no jebkuras atveres un izraisīt nāvējošu smadzeņu asiņošanu. Vai čūska Apophis varētu būt agrīns, detalizēts bumslenga apraksts? Un, ja tā, kā senie ēģiptieši saskārās ar čūsku, kas tagad dzīvo tik tālu uz dienvidiem no viņu robežām?
Lai to noskaidrotu, zinātnieki izmantoja statistisko modeli, ko sauc par klimata nišas modelēšanu, lai izpētītu, kā laika gaitā ir mainījušies dažādu Āfrikas un Levantīnas (Vidusjūras austrumu) čūsku areāls.
Pa seno čūsku pēdām
Pētījumi liecina, ka daudz mitrāks agrīnās Senās Ēģiptes klimats bija labvēlīgs daudzām čūskām, kuras mūsdienās tur nedzīvo. Zinātnieki koncentrējās uz 10 sugām no Āfrikas tropiem, Ziemeļāfrikas Magribas reģiona un Tuvajiem Austrumiem, kas varētu atbilst aprakstiem papirusā. To skaitā ir dažas no Āfrikas slavenākajām indīgajām čūskām, piemēram, melnā mamba, rūcošā odze un bumslangs. Pētnieki atklāja, ka deviņas no desmit sugām, iespējams, dzīvoja Senajā Ēģiptē. Piemēram, bumlangi varēja dzīvot gar Sarkanās jūras piekrasti vietās, kas pirms 4,000 gadiem bija daļa no Ēģiptes.
Līdzīgi Bruklinas papirusā ir aprakstīta čūska, kas ”ir kā paipalas raksts”, kas ”svilst kā zeltkaļa plēšas”. Bumdējošā odze (Bitis arietans) atbilst šim aprakstam, bet tagad dzīvo tikai uz dienvidiem no Hartūmas Sudānā un Eritrejas ziemeļos. Atkal zinātnieki uzskata, ka šīs sugas areāls kādreiz paplašinājās daudz tālāk uz ziemeļiem.
Kopš pētnieku modelētā perioda daudz kas ir mainījies. Klimata izžūšana un pārtuksnešošanās notika apmēram pirms 4,200 gadiem, bet, iespējams, ne vienmērīgi. Piemēram, Nīlas ielejā un piekrastē lauksaimniecība un apūdeņošana, iespējams, ir palēninājusi izžūšanu un ļāvusi daudzām sugām saglabāties vēsturiskos laikos. Tas liek domāt, ka Ēģiptē faraonu laikā varēja būt daudz vairāk indīgu čūsku.
Ilustratīvs Pixabay fotoattēls: https://www.pexels.com/photo/gold-tutankhamun-statue-33571/
