Eiropas Cilvēktiesību konvenciju izstrādāja grupas un eksperti veidojošās Eiropas Padomes ietvaros 1949.–1950. gadā, pamatojoties uz agrāku Eiropas Kustības izstrādāto projektu.
Pēc plašām debatēm Eiropas Padomes Asambleja nosūtīja savu Cilvēktiesību hartas priekšlikumu, ko 100. gada vasarā bija izstrādājuši vairāk nekā 1949 parlamentāriešu, Padomes lēmējinstitūcijai – Ministru komitejai.
Eiropas kustības projekti, ar kuriem tika būtiski ietekmēta Eiropas Padomes Konsultatīvā asambleja, paredzēja garantēt “brīvību no patvaļīga aresta, aizturēšanas un izsūtīšanas un citiem pasākumiem saskaņā ar likuma 9., 10. un 11. pantu. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.
Šis teksts Asamblejā neizraisīja nekādas diskusijas, un tas bez izmaiņām tika iekļauts Asamblejas 8. gada 1949. septembra ieteikumā.
Ekspertu komitejas jaunā konvencijas teksta projekts
Padomes Ministru komiteja Eiropa tikās 1949. gada novembrī un pēc pārskatīšanas atteicās pieņemt Asamblejas sagatavoto konvencijas projektu. Galvenās bažas bija par to, ka garantējamās tiesības bija tikai uzskaitītas un tiesību ierobežojumu kontrole tika ietverta vispārīgā formā.
Pēc tam Ministru komiteja aicināja izveidot juridisko ekspertu komiteju, lai izstrādātu konvencijas projektu, kas kalpotu par pamatu turpmākajām diskusijām. Viņi sniedza Asamblejas ieteikumu a Cilvēktiesības Jaunizveidotās Cilvēktiesību ekspertu komitejas harta. Komitejai tika uzdots noteikt, vai tiesības būtu jādefinē precīzāk, piemēram, lai tās saskaņotu ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un nosacījumiem, vai arī atstātu tās kā vispārīgus principu izklāstus.
Ekspertu komitejas mandāts norādīja, ka: "pienācīga uzmanība būtu jāpievērš progresam, ko šajā jautājumā ir panākušas Apvienoto Nāciju Organizācijas kompetentās institūcijas".
Starptautiskais projekts pakts par cilvēktiesībām 1949. gada vidū sagatavoja Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisija, un tajā bija iekļauts pants par personu drošību, kurā teikts:
"1. Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt vai aizturēt.
2. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot tādu iemeslu dēļ un likumā noteiktajā kārtībā."
Ekspertu komiteja virzījās uz tiesību samazināšanu pozitīvo tiesību formulējumos, kas, šķiet, kalpoja valsts, nevis indivīda interešu aizstāvībai. Valstij bija jābauda tiesiskā drošība pret citām valstīm, tas bija dominējošais viedoklis.
Eiropas Padomes Cilvēktiesību ekspertu komitejai 4. gada 1950. janvārī tika sniegti "Apvienotās Karalistes valdības komentāri, kurus saņēma ģenerālsekretārs". Šajos komentāros Apvienotās Karalistes valdība cita starpā ierosināja grozīt pantu par drošību persona to ierobežo noteiktām personām. Viņi to noteica kā "likumīgu personu ar veselu prātu vai nepilngadīgo aizturēšanu ar likumīgu rīkojumu izglītības uzraudzības nolūkos".
Apvienotās Karalistes valdība jau bija piedalījusies tāda paša satura iesniegumā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisijai attiecībā uz 1949. gada vidū sagatavoto Starptautiskās konvencijas projektu. pakts par cilvēktiesībām. Tas bija balstīts uz bažām, ka izstrādātā cilvēktiesību teksta mērķis bija īstenot Vispārējās cilvēktiesības, tostarp personām ar garīgiem traucējumiem (psihosociāliem traucējumiem), kas bija pretrunā ar Apvienotās Karalistes un citu valstu tiesību aktiem un sociālo politiku.
Cilvēktiesību ekspertu komiteja savā pirmajā sanāksmē, kas notika 1950. gada februārī, izskatīja vairāku tās locekļu ierosinātos priekšlikumus. Zviedrijas loceklis tiesnesis Torstens Salēns norādīja, ka valstij ir jābūt iespējai veikt “nepieciešamus pasākumus”, lai cīnītos pret klaiņošanu un alkoholismu.
Sers Oskars Dousons (Apvienotā Karaliste) atkārtoja savas valdības priekšlikumu, īpaši pantu par personu brīvību un drošību, kas galvenokārt paredzēts personām ar garīgiem traucējumiem (citiem vārdiem sakot, personām ar psihosociāliem traucējumiem).
Provizoriskais konvencijas projekts, par kuru ekspertu komiteja galu galā vienojās savas pirmās sanāksmes beigās, vārds vārdā atkārtoja Vispārējās deklarācijas pantus par tiesībām uz dzīvību un šādu tekstu: “Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt, aizturēt vai izsūtīt trimdā. ”
Pēc tam briti nākamajai Redakcijas komitejas sanāksmei iesniedza jaunu grozījumu ar nelielām teksta izmaiņām, bet ar tādu pašu saturu kā viņu iepriekšējais priekšlikums. Komitejas sastāvā bija sers Oskars Dousons (kurš iesniedza priekšlikumu), Martins Le Kvesns (Apvienotās Karalistes ārlietu dienesta diplomāts), Birgers Dons-Mellers (Dānijas Ārlietu ministrijas diplomāts). un tiesnesis Torstens Salēns (Zviedrija).
Šoreiz Komiteja, kurā ir četri locekļi – divi no Apvienotās Karalistes, viens no Dānijas (kura atbalstīja sākotnējo Apvienotās Karalistes priekšlikumu) un viens no Zviedrijas – iekļāva gan Apvienotās Karalistes, gan Zviedrijas ierosinātos grozījumus konvencijā. Ar šo grozījumu pants par personu drošību no kopējās sabiedrības daļas izcēla “sliktā prāta personas, alkoholiķus vai narkomānus vai klaidoņus”.
Konvencijas pabeigšana
Konvencijas projektā, ko Ekspertu komiteja beidzot iesniedza Ministru komitejai, bija divi panti, kas atbilst šim 5. pantam par personas brīvību un drošību.
Šo konvencijas projektu izskatīja Vecāko amatpersonu konference, kas tikās 1950. gada jūnijā. Viņiem bija daudz jautājumu, ko apspriest, taču nezināmu iemeslu dēļ viņi neatgrieza raksta par personu brīvību un drošību tekstu. Ziņojums un Vecāko amatpersonu konferences pieņemtais konvencijas projekts tika iesniegts Eiropas Padomes Ministru komitejai 1950. gada augustā. 7. gada 1950. augustā Ministru komiteja vienojās par izstrādāto “Cilvēktiesību un cilvēktiesību aizsardzības konvencijas projektu. Pamatbrīvības”.
3. gada 1950. novembrī Juridisko ekspertu komiteja pēdējo reizi pārbaudīja konvencijas tekstu un ieviesa vairākus formas un tulkojuma labojumus. Šajā gadījumā 5. pantā tika veikti daži nelieli labojumi, no kuriem neviens neattiecas uz īpašiem izņēmumiem “personām ar sliktu prātu, alkoholiķiem vai narkomāniem vai klaidoņiem”. Tādējādi konvencija saņēma savu galīgo formu. Eiropas Cilvēktiesību konvencija tika parakstīta nākamajā dienā.
Eiropas konvencija pieļauj brīvības atņemšanu “ārprāta” dēļ
Konvencijas 5. pants par tiesībām uz personas brīvību un drošību, izmantojot Apvienotās Karalistes pārstāvju darbu, Dānija un Zviedrija, kā norādījuši viņu ārlietu ministriju vecākie darbinieki, tādējādi iekļāva īpašu valodu, kas ļāva likumīgi aizturēt ļoti plašo un nedefinēto jēdzienu "personas ar sliktu prātu" tikai tāpēc, ka viņiem ir vai tiek uzskatīts, ka viņiem ir psihosociāla invaliditāte. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ir ierakstīts, ka psihiatriskās piespiedu saistības un turklāt brīvības atņemšana alkoholiķiem un klaidoņiem ir saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību standartu, ja vien tās tiek veiktas, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem.
Kopš tā laika šis konvencijas punkts nav grozīts un joprojām ir spēkā.
